Agrāk man likās, ka tie kas ņemās te tikai virtuāli ir tādi dīvaiņi. Nu iznācis tā, ka šāds dīvainis esmu es pats :) Ir jau te man dažas virtuālās simpātijas, par kurām rodas tāds ieinteresētības velniņš - nez kāda viņa ir dzīvē, bet negribas to jauko fīlingu sabojāt. Šeit tagad jūtos puslīdz stabili. Zinu, ka tie ar kuriem komunicēju šeit arī būs un paliks, varbūt kāds virtuāli mirs (izdzēsīsies), tomēr visdrīzāk arī vēlāk virtuāli reinkarnēsies ar citu nicku. Vienalga nekas lielās līnijās jau nekas nepazudīs un vienmēr būs ar ko padalīties savās emocijās vai domu graudos.
Satiekoties dzīvē pēc iepriekšējas virtuālās iepazīšanās netā, bieži nācies sastapties ar vīriešu izveidoto iedalījumu nopietnajos un nenopietnajos. Gan jau tu esi nenopietnais? Tātad gribi tikai seksu? Ak nē? Tātad gribi veidot kopdzīvi. Nu drit vai kociņ! Netaisos ne uzspiest savas seksuālās vēlmes, ne arī likt mazgāt savus netīros kreklus. Man pietrūkst sievietes, kura varētu būt "savējā". Tu dzīvo savu dzīvi, bet es savu, nečakarējam viens otram smadzenes, ir taču labāka sajūta, ka kāds tev vienkārši ir. Un šeit virtuālajā vidē šie savējie ir un nepazūd. Atšķirībā no reālās. Pietrūkst gan ļoti dzīvās enerģijas apmaiņas, bet nu iztiksim. Pagaidām....