Dienasgrāmatas (blogi)

Šodien smaidu :)

Nemāku pat pateikt kādēļ. Varbūt tādēļ ka brīvdienas pārsteidzošā kārtā izdevās gluži jaukas (lai kā es no viņām baidījos - pareizāk sakot no palikšanas divatā vien), varbūt tādēļ ka ieraudzīju "gaismu tuneļa galā` - sadzirdot ka viss manī nav tomēr miris. Kaut kur, kaut kas vēl atbild arī uz šī cilvēka aicinājumu.

Man pat izdevās "maz domāt" par aizliegto augli.

Varbūt... varbūt... varbūt.

Brīžiem liekas ka man iestājusies personības dubultošanās: viena ES nepārtraukti grib atgriezties jautrā pasākuma atmosfērā, grib lekt pirmajā lidmašīnā un laist kaut kur uz dienvidiem un sākt citādu dzīvi, netic ka izdosies nodzīvot to dzīvi, kurai ir ielikti tik pamatīgi pamati, ne par ko nav gatava atteikties no iespējas satik to otru un pārbauda lidmašīnu biļešu cenas, nozvērējusies neļaut sevi sagrožot vēl vairāk...

otra ES - klausās sevī un priecājas par katru atbasi ko atbild uz "pareizā` cilvēka aicinājumu, skatās uz jau padarīto un šausmās nodreb no domas vien ka to nāktos iznīcināt, priecājas par mazajām laimītēm, cenšas analizēt piedzīvoto un pārliecināt sevi ka tas tāds piedzīvojums vien ir, kas ir jautri kamēr tas ir vienreiz gadā, bet ja īstenotu neiespējamo un padarītu par ikdienu, tas vairs tik jautri un aizraujoši nebūtu. 

Nu tā es te dzīvojos... šobrīd augšā... kaut jel nekristu tik drīz lejā.