Dienasgrāmatas (blogi)

Jaukajām un feinajiem, maniem draugiem, paziņām!

Tikko izlasīju kaut ko tik patiesu un uzmundrinošu, nu nevarēju nepadalīties ar jums!!!

Pulciņš varžu reiz pastaigājās pa mežu, un gadījās, ka divas no tām iekrita dziļā bedrē. Kad pārējās vardes redzēja, cik dziļa bija bedre, tās pavēstīja nelaimē nonākušajām, ka ārā izkļūt nebūs iespējams un ka tām gaidāms drošs gals. Nelaimē nonākušās vardes neņēma vērā šos izteikumus un visiem spēkiem centās izlēkt no bedres laukā. Tikmēr pārējās neatlaidīgi turpināja savu sakāmo: "Metiet mieru! Metiet mieru! Jums tas nekad neizdosies. Šī bedre ir jūsu beigas."

Visbeidzot viena no vardēm paklausīja pārējo padomam un padevās. Tā nokrita pie zemes un nomira. Tikmēr otra varde turpināja lēkt, cik vien augstu spēja. Gadījās, ka kāds no lēcieniem tai padevās neparasti augsts un tā izkļuva brīvībā. Pārējās vardes neizpratnē un sašutumā sacīja: "Vai tad tu mūs nedzirdēji?" Varde paskaidroja, ka tai esot slikta dzirde un viņa visu laiku domājusi, ka pārējās nemitīgi centušās viņu uzmundrināt un atbalstīt.

Šī stāsta morāle ir divējāda:

1. Mēlei piemīt spēja dot gan dzīvību, gan nogalināt. Labs vārds nospiestam cilvēkam var palīdzēt izkļūt no grūtībām.

2. Cilvēkam, kas ir dziļā bedrē, slikts vārds var būt nāvējošs.

Labi vārdi ir bezgala vērtīgi, bet tie maksā tik maz.
Negudrajiem nākas nožēlot savus vārdus, gudrajiem - klusēšanu.

--Autors nezināms