Esmu sevi ilgi analizējis par to, kapēc man neveicas attiecībās ar sievietēm un tikai pēdējā laikā ir izkristalizējusies pilna aina atziņām par to, kapēc tas tā varētu būt.

Attiecībās, lai tās attīstītu līdz jūtu līmenim un tās iedarbinātu, ir nepieciešams, lai kautkas vismaz nedaudz dvēseliski iesāpas. Nu netik daudz, kā tad, kad esam visu pazaudējuši, bet nu tā nedaudz. Standarta shēmā vīriešiem šajā gadījumā parasti aizskar viņu ego ar to, ka viņi nedabū uzreiz to, ko grib dabūt.

Kad paskatos uz sevi no malas, tad konstatēju, ka es jau ilgāku laiku šo sāpīti vienmēr atrodu līdzjutībā pret sievietes pašas sāpēm. Piedevām ir atstrādājies tāds notikumu scenārijs, ka atkailinātās emocijas saožu pa gabalu un manu, ka lūk šeit arī man būs emocijas. Viss jau būtu labi, bet rezultāts ir tāds, ka tās ko atrodu vienmēr ir izjukušo attiecību emocijas no sievietes puses, līdz ar to "plāksterattiecības", kuras lemtas neveiksmei.

Tā! Nu konstatējumus esmu izdarījis, tagad jādomā, ko ar to darīt....