|
Sīkam ieskatam ;)
Ziemassvētku un Jaungada tradīcijas pasaulē
Krievijā tradicionāla bija Ziemassvētku buršanās un zīlēšana ar svecēm. Meitenei vajadzēja sēdēt tumšā istabā divu iedegtu sveču un divu spoguļu priekšā. Spoguļi atspoguļoja viens otru, un meitene, skatoties septītajā atspulgā, varēja ieraudzīt savu nākotni.
Vācijā ziemas saulgriežos būvēja akmens altāri mājas dievietei Bertai. Ticēja, ka Berta vēsta nākotni.
Spānijā traukā tika samesti papīriņi ar svētku dalībnieku vārdiem. Vēlāk šos papīriņus izvilka pa diviem kopā; ticēja, ka šie cilvēki būs draugi visu nākamo gadu.
Tibetā piecu dienu svinības vēl tagad notiek ap rituāla kārti, kas izrotāta zvaigznēm, krustiem un pentagrammām. Dejotāji ir ģērbušies šausminošās maskās, lai aizbaidītu ļaunos garus no nākamā gada. Līksmošana un lūgšana notiek piecas dienas, tad kārts tiek nogāzta.
Senākās Pakistānas tradīcijas attiecas uz pirmskristietības ēru. Ziemas saulgriežos sievietes un meitenes attīrās rituālajās peldēs. Viņas tur rokās maizes klaipus, un vīrieši aplaista viņas ar ūdeni. Vēlāk arī vīrieši attīrās ar ūdeni, viņi nedrīkst sēdēt krēslos līdz pat vakaram, kad to sejas tiek apslacītas ar kazas asinīm. Pēc šķīstīšanās sākas lielas svinības ar dejošanu, dziedāšanu, ugunskuriem un mielošanos ar kazas gaļu.
Anglijā fermeri ņem ieroci un dodas uz ābeļdārzu, sameklē tajā vecāko koku, sastājas tam apkārt, dzied, dzer sidru un šauj gaisā. Kad viņi atgriežas mājās, sievas viņus nelaiž iekšā tik ilgi, kamēr viņi neuzmin, kāds ēdiens tiek gatavots. XIX gs. Anglijā Ziemassvētkos bija iecienīta izklaide - kausā ar aizdedzinātu brendiju iemeta rozīnes, un svinību dalībnieki mēģināja uzraut degošās rozīnes no kausa un meta tās mutē.
Neparastas pasākums ? redīsu nakts Meksikā notiek katru gadu 23.decembrī. Svētki aizsākušies XIX gadsimtā, kad Spānijas kolonisti ieveda redīsus. Meksikā redīsiem nav pie mums pierastās apaļās formas, tie sagriezušies, augot akmeņainā augsnē. Redīsu neparastās formas tiek izmantotas, veidojot figūriņas, kas attēlo Bībeles notikumu ainas.
Itālijā Jaungada naktī no savām mājām izmet vecas lietas un nevajadzīgus traukus, lai vairotu labklājību.
Holandē Jaungada maltītē pasniedz pīrādziņus ar rozīnēm, ko namamāte cep tikai reizi gadā. Pusnaktī visi kuģi salutē par godu jaunajam gadam.
Somu meitenes Jaungada naktī met pār plecu zābaciņu, ja tas nokrīt ar purngalu pret durvīm ? būs kāzas.
Skoti vecgada vakarā neslēdz savu māju durvis, jebkurš mājā ienācis cilvēks ir gaidīts viesis. Naktī skoti iziet uz ielas un pusnaktī dzied tautasdziesmas.
Kubieši vecgada vakarā visus traukus piepilda ar ūdeni, bet pēc pusnakts to pa logiem lej uz ielas. Tas nozīmē, ka cilvēki jauno gadu cits citam novēl tīru un gaišu kā ūdens.
Vjetnamā Jaungada naktī pieņemts draugiem dāvināt persika zariņu. Tuvinieki ilgi sēž pie uguns, stāsta pasakas un atceras interesantākos aizvadītā gada notikumus. Tur valda uzskats, ka cilvēks kļūst par gadu vecāks nevis dzimšanas dienā, bet Jaungada naktī.
Japānā par Jaungada iestāšanos vēsta simts zvana sitieni. Vecgada vakarā japāņi piestā grūž rīsus, bet pie mājām izstiepj salmu auklas, lai ļaunie gari netiktu iekšā.
Indiešiem ir sens ticējums, ka Jaungada dienā neviens nedrīkst būt ļauns un ērcīgs. Kāda būs bijusi jaunā gada pirmā diena, tāds būs viss gads.
Latvieši Ziemassvētkus parasti svinēja trīs dienas, apmēram no 24. līdz 26.decembrim. Zemniekiem tas bija arī pārticības laiks, tāpēc dainās tie ieguvuši salīdzinājumu ,,bagātie?.
Svētku galdā cēla cūkas un kazas gaļu, zirņus, pupas, desas, baltmaizi, raušus. Goda vietā bija īpašs graudu ēdiens ? ķūķis. 24.decembra vakars bija Ķūķu vakars. Graudu ēdieni mītos simbolizē dzīvības procesu nepārtrauktību, cieņu pret senčiem, no kuru labvēlības iedomājās atkarīgu turpmāko labklājību.
Raksturīgākās latvisko Ziemassvētku tradīcijas bija bluķa velšana no mājas uz māju un masku gājieni. Paprāva ozola bluķa abos galos iestiprināja resnas virves, kuras saņēma braši puiši. Bluķa vilcējiem trokšņodams sekoja ļaužu pulks, tādā veidā cerot aizbaidīt ļaunos garus. Uzskatīja, ka tie īpaši sarosās Saulgriežu laikā. Pēdējā no apmeklētajām mājām bluķi ievēla degošos salmos un sadedzināja.
Kaladu gājieni vairāk saistās ar senajiem jaunā gada sagaidīšanas rituāliem. Dalībnieki, tērpušies mitoloģiskās maskās, dziedājuši mitoloģiska satura dziesmas. Vēl XX gadsimta sākumā kaladu gājieni notikuši Latgalē, daļēji Zemglē un Austrumvidzemē.
Populārākās maskas bija āzis, kas simbolizēja auglību, vilks un lācis, lai pielabinātos šiem zemniekiem bīstamajiem plēsoņām, nāve norāda uz saitēm ar senčiem, veļiem.
Ķekatnieku (čigānu, budēļu) izdarībās nozīmīga loma bija ķekatnieku vai budēļu tēva rīkstei. Ar to katrā mājā ,,nopēra? mājas ļaudis. Šai rīkstei piedēvēja maģisku auglības un tikumības nesējas ietekmi.
Izzūdot rituālo izdarību sākotnējai nozīmei, tās pārtapa jautrās, izklaidējošās spēlēs. Šeit arī saskatāms sākums tautas teātrim, jo maskojušies ļaudis centās pēc iespējas precīzi atdarināt atveidoto dzīvnieku un putnu balsis un kustības. Senie latvieši Ziemassvētku dialogos un dziesmās izlādēja sevī dziļi ieslēgto tuvību pirmatnīgajam, auglīgajam zemes spēkam.
|
