|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| viltiigaa_aknudesa, 17-12-2007 13:48 |
|
4 9 |
Kam skanēs... zvaniņš vai zvans?
Logs satumsis oksidēta svina melnumā, tālumā aizdūc kāda vientuļa automašīna. Vakars. Aizdedzu cigareti un paņemu jau rokās Mandla ?Liktenīgo vētru?, lai no ziemas nīgruma smagi piedvakušās ikdienas aizietu uz brīdi jūras un vēju pasaulē, kā visu noskaņu izjauc kārtējais kretīniskais reklāmas džingls radio skaļrunī. Nazāli optimistiski spiedzelīgās balsīs anonīma tantīte un sīcis abi raksta Ziemassvētku dāvanu sarakstu, kuru mistiskais vecītis nu noteikti sagādāšot šiem kārtējā lielveikalā. Tāpat vien. Acīmredzot tas šī ?vecīša? pienākums defaultā. Pašam jau netiek prasīts, vai maz vēlas, vai maz var. Netiek arī apspriests, ka varbūt viņam kādu piparkūku par centību piešķirt (kā nekā vīrelim jāraujas savas 10-12 h diennaktī, bez atvaļinājuma, lai abiem nekauņām sagādātu pieprasīto). Sarakstu dzirdot, Cibiņu ķertu trieka, bet Buņģis skaudībā bālētu.
Sasodīts, kur visas šitās sabiedriskās organizācijas, valsts nozagšanas apkarošanas novērsējas un dzimumu līdztiesības aizstāves raugās?! Kāpēc nesit trauksmes bungas par to, ka nabaga Ziemassvētku vecītis tiek ekspluatēts un trenkāts, izmantots kā abesīniešu vergs, aber nekur nedzirdam, ka būtu Ziemassvētku vecenīte, kurai ar būtu kādi pienākumi!? Ja līdztiesība, tad visiem. Citādi viena pati Sniegbaltīte, kura sazin ko tur ar septiņiem rūķiem vienā miteklī dara (ij tai nekāda sakara ar Ziemassvētkiem nav), kā arī mūsu austrumu brāļu Sņegurka, kas minibrunčos un smalkā kažociņā vairāk vazājas vecītim līdzi šampanieti lakdama, nebalsī banālas dziesmiņas aurodama un ar puikām koķetēdama, nemaz nemēģinot pastiept smago dāvanu maisu vai kā citādi līdzēt.
Nemaz nebrīnos, ka Santa Klauss, mācoties no amata brāļu kļūdām un Vidusāzijas aksakalu dzīves pieredzes, to bābieti aizstājis ar briedi Rūdolfu - runā mazāk, ragavas velk, ij citādi daudz jaukāks radījums. Viltīgs, rietumnieks sasodītais. Būs Darvinu lasījis, ka dzīvībai kā tādai dalījums dzimumos nebūt nav nepieciešams, būs Platonu saklausījies, ka domāšanas unn dzivošanas procesam nevajag nevienu citu blakus. Palūkojiet apkārt - kaut kā nav manīti mikrobi un mikrobietes, bet dzīvo vairojas uz nebēdu. Amēbas arī smuki dalās, vēl citas radībiņas pumpurojas. Skaisti un lietderīgi.
Bet nē, sarežģoties rumpītim un presībām pret dzīvi, parādās dzimumi, dalījums vīrišķajā un sievišķajā. Un te jau tas suns aprakts. Jo principā katras sugas (un cilvēks ir tāds pats zīdītājs kā citi, tikai stāvus staigājošs, sociālāks un uz ļaunām domām daudz spējīgāks) indivīdu vienīgais bioloģiskais pamatuzdevums ir ?augļoties un vairoties?, viss pārējais ir tikai neveiksmīgi Dzīves Jēgas meklējumi.
Bet te, mīlīši, vīrišķis nepieciešams minimāli. Vo sievietes organisms ir kā smalks kosmosa kuģis - saprogrammēts ij pārblīvēts ar visādām uzpariktēm un instinktiem, ar spēju izlikties, mānīties, manipulēt un izmantot, piepildīts ar hipertrofētu egoismu, kurā pasaule griežas tikai ap viņas vēlmēm un vajadzībām, lai izdzīvotu un vairotos. Jauna organisma iznēsāšana, attīstība un dzemdēšana ir krietni sarežģītāki un darbietilpīgāki procesi par elementāro apaugļošanas aktu. Un arī te, kā visur, māte daba cenšas būt maksimāli ekonomiska un iztikt bez visa liekā.
Ko mēs redzam citur dabā? Tēviņa vienīgās funkcijas ir nodrošināt mātītes iespējas vairoties. Kurš te lidinās, sīc, dīc, asinis sūc, visiem gandē dzīvi? Odene! Aber odu puisis? Tāds tirliņš viendienītis, atlidoja, izdarīja, nosprāga. Tālāk odu mātīte var ar visu pati tikt lieliski galā, viņu tikai apaugļot vajag. Un tā jaunlaulātā dievlūdzēja aprij pēc pirmās kāzu nakts smalko līgavaini, kurš tā centies tikt viņas gultā, un zirnekliene pēc lieliskā seksa brokastīs uzkož savu zirnekli.
Tikai organismiem paliekot lielākiem un sarežģītākiem, kad nepietiek tikai vairoties, bet jānodrošina arī nākamās paaudzes pieaugšanu, tēviņiem parādās muskuļi un papildus funkcija: gādāt, apgādāt, sargāt.
Bet vai kas īpaši mainījies primātu mātītes uztverē, atšķirībā no odu mātītes? Da nē. Tādi paši dzīvnieciņi vien ir, tikai māk lifta pogas spiest un skaļāk dīkt (ak jā, odu mātītes, kad asinis sūc, vismaz tajā mirklī nedīc). Sākumā ir sēkšana, dzejas lasīšana/rakstīšana un labākā vaislinieka meklēšana, aber pēc kopāsaiešanas (kāzām) un veiksmīgas apaugļošanas visa love izplēn kā rīta migla, maskas krīt un atklājas elementāra patiesība: tu esi savu paveicis, un tagad tava vienīgā funkcija ir gādāt un apgādāt.
Tā pati apēšana, tikai ilgākā laika periodā - gan viņa, gan pēcnācēji no tava rumpja tagad barosies. Velc sarkano paltraku, līmē klāt balto vahabīta bārdu, pielādē maisu ar mantām (sarakstu saņēmi) un nāc tik šu! Nevari? Ej dirst, nelaimīgais lūzeri, negandē manu dzīvi, manus labākos gadus! Meklēsim resnāku, lielāku tēviņu, kurš nerunās pretī, kurš pratīs gādāt!
Un pati brīnās, īd: kur pazudusi ?dzirkstelīte?, ko lai iesāk, ka nespēj uz savu vīrišķi raudzīties ar tādu pašu sajūsmas pilnu aizgrābtību kā laikā, kad balto kleitu šūdināja?! Mīļš tak bija un ir! Nu nevar, nevar un nevarēs, jo tā māte daba konkrēti iekārtojusi: Pirms un Pēc. Aber bikšainis apvainojies plosās un čemodānus krāmē: nemīl viņa mani, dzīvot neļauj, esmu viņai tikai tāds bankomata un vibratora apvienojums uz kājiņām; bet es tak personība esmu, iešu pie tās, kura novērtē!
Aplis noslēdzas un sākas no jauna. Instinkti, saproties, dabas likumi - lai arī runāt mākam daudz un daži pat gudras grāmatas salasījušies, takš instinktiem turēties preti nevaram nu nekādi. Gribi savu dzīvi? Gribi hobijus, varoņdarbus, ar mocīti braukt, ar jahtu burāt, ko dzīvē paliekošu paveikt? Tad, sasodīts, nelien ar savu augļojamo krāniņu mātītei pa ķērienam, bet filozofē viens pats, vai arī ar tādiem pašiem vientuļajiem ērgļiem. Gribi vairoties? Apaugļoji? Tad aizmirsti lovi ij citas jaunības ilūzijas, velc sarkano halātu, kleibē klāt balto bārdu, ar maisu un sarakstu marš uz lielveikalu - svētki klāt! Vai nu tā, vai nu tā, aber zelta vidusceļš retajiem laimīgajiem, tas jau ir izņēmums.
Kā tai anekdotiskajā policijas instrukcijā: mēģini samierināties, atslābināties un gūt zināmu baudu no visa tā. Ai, da muļķības tas viss, paši sapratāt. Ja iedzer konjaciņu - atlaiž. Lai jums jauki svētki. ;)P |
karmelita: Vislabākais tiešām ir sākums,lai jauki un filosofiski svētki!:)) #1 2007-12-17 13:56
maru: Tikko gulēju vannā un sapratu - pasaku par Salatēvu taču ir izgudrojis padzīvojis vīrietis! :-))) Jo kam gan vēl visu ilgu piepildījums būtu mazgadīga skuķe īsā kleitiņā un zābakos? Nu padomājiet paši - vai tad sevi cienošs pilnagadīgs sievišķis vazātos pa dažādiem baļļukiem (kur viņa nepazīst nevienu, bet viņu pazīst visi) pliku pakaļu, sadzēries un kompānijā ar vīru, kam jau bārda metas sirma? :-)))))) #4 2007-12-17 16:40
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
