|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| viltiigaa_aknudesa, 03-12-2007 12:51 |
|
1 20 |
|
Jēziņ, cik draņķīgu kafiju bārmenis spēj izdabūt no savas apsūbējušās tvaika kastes šai omulīgajā krodziņā! Lai gan... dažkārt pat grūti nosaukt šo netīro, cigarešu un sen nemazgātu drēbju dvakas mūžam pārņemto iedzertuvi par krodziņu, kur nu vēl omulīgu. Lūzeru patvērums. Visi viņi te ik dienu, no divpadsmitiem līdz divpadsmitiem... un ilgāk. Sēž rindiņā gar bāra leti kā pašņurkuši seismogrāfi, salīgojoties un ar elkoni apgāžot kaimiņa glāzi ik brīdi, kad austrumos no Kuņluna kalniem sākusies zemestrīce. No rīta pamostas sāpošu galvu, sapampuši, aizvelkas uz darbu, sarkanām acīm blenž monitorā un sakostiem zobiem dara, ko boss liek, gaidot pēcpusdienu, kad varēs atgriesties savā patvērumā. Kur visi vienādi, kuri visi tevi saprot. Patvēruma stūrī pie griestiem kanceles vietā kā mūžīgā uguns brāļu kapos, TV ekrānā mirgo Eurosport vai MTV. Un kur gan citur lai glābjas no mūsu ne žēlīgās ij saspringtās ikdienas šie pusstudējušie žurnālisti, apsargi, māmiņu subsidētie studenti, artfeisi, sisadmiņi, pseidoskinhedi un klerki? Pats par sevi saprotams, ka tikai šeit! Citi te nenāk. Ja nu vienīgi nejauši ieklīst kāds vācu pensišu pāris izdzert kausu alus, un sajūsmināties, ka brīvi skan nacistu marši un neviens par to nebāž bez tiesas un izmeklēšanas iekš Guantanamo, vai arī mietpilsoņu pārītis uz brīdi sasildīties ij pie reizes pavērot šo dīvaino pasauli, "bohēmas" atblāzmu, pirms turpināt ceļu uz kino. Stūrī pāris metālu tirgoņi, viens saguris pseidomākslinieks un kāds deputāta palīgs spēlē zolīti, pie blakus galdiņa pulciņš pelēcīgu jaunuvju klačojas par saviem seksuālajiem piedzīvojumiem un spožajām nākotnes perspektīvām ar netālajā pubā iepazīto īslandiešu kolchoznieku (ar kuru perspektīvā rādās sadzirdēt nevis šobrīd dārdošo Horsta Veseļa, bet gan Mendelsona maršu), hiperkoķeti ķiķinot, kad vulgārus komplimentus bārstot garām uz piešļakstītās tualetes pusi aizlīgo kāda no vietējām autoritātēm. Daži te dirn jau otro gadu desmitu, tāpēc ar visu savu izturēšanos un runas veidu uzsver, ka jūtas kā mājās, ka būtībā te ir viņu mājas, jo pieraksta vietā ieiet tikai pārnakšņot un pārģērbties. (Lai gan jāatzīst, rodas iespaids, ka pat ar ikdienišķu klozītes nomaiņu īstens vietējais bohēmietis ne pārāk aizraujas - tā vairāk ap viņiem esošo provinces meiču prerogatīva, kurām tomēr visai svarīgi nomainīt šņorējamās satīna bikses pret tīkliņkleitu, kura pēc viņu domām laikam ir gan makten eleganta un šika, gan ļauj ielūkoties dekoltē un saskatīt unikālo iekšējo pasauli.) Tās ir vietējās autoritātes un visi, kuri tādas nav, cenšas turēties to tuvumā, paspiest roku un savā starpā par viņiem runāt: "...solīja parādīties ap deviņiem... nupat kā aizgāja... zvanīja, ka nebūs, vakardien mazliet pārķēris". Nevēlos nevienu no viņiem zināt un klusībā priecājos, ka neviens te mani nezina, labi ja bārmenis seju iegaumējis. Bārmeņi iegaumē visu. Sēžu, malkoju konjaciņu, ar vienu ausi klausos. Apkārtējo pļāpas, ja runa nav par sportu vai politiku līdz pliekanumam banālas - var jau būt, ka nejaušam garāmgājējam tās varētu rādīties aizraujošas, taču te pierastas un nemainīgas kā odu sīkšana Makušānu purvā. Tukša diršana par dzejnieka A pēdējiem cunduriem dzērumā, koka arhtektūras saglabāšanu Rīgā vai Gibsona lažaino izgāšanos bībeliskā sižeta ekranizācijā. Laiku pa laikam ar it kā nejaušām frāzītēm tiek norādīts, ka stāstītājs ir uz tu ar kādu šīs Dieva aizmirstās provincītes vietējo prominenci. "Un Andris man saka..." Katram jau laika gaitā noslīpētas frāzītes un mīmika, bet jēga visam ir laika nosišana un savas vēl kreativitātes nodemonstrēšana gan apkārtējiem, gan pašam. Beigu beigās tāpat nonāk līdz īdēšanai par mazo algu, augstajām cenām un stulbo valdību. Taču laikam tas tomēr labāk, nekā pēc 5 gadu auditorijas sola deldēšanas dirnēt kādā kantorī, kur vienīgās sarunu tēmas ir TV raidījumu un biroja intrigu apspriešana, un reizi mēnesī organizēt savā dzīvoklītī pasēdēšanu pie pankūkām ar zapti un saldējumu mazai un mīļai draugu (tādu pašu doģiku) kompānijai, šim saviesīgajam pasākumam izdomājot kādu sirdi sildošu apzīmējumu. Atlikušais laiks tiek pavadīts vienam blenžot futbolu vai bojeviku, bet otram apnicīgi sīcot, ka vajag bankā ņemt kredītu iejūgties parādu jūgā līdz mūža galam, lai tikai būtu kā pie cilvēkiem (Pēteris paņēma kredītu, mājiņu uzbūvēja, bet Zanei jauns dzīvoklis, tikai tu man tāds slaists un neuzņēmīgs neveiksminieks). Visas sarunas un intereses tikai par un ap putras grāpi (dzīvokli, auto, braucienu uz Milānu utt.). Krogus sabiedrības banalitāti dažbrīd izturēt vieglāk, nekā to otro... pie tam no dzertuves vienmēr var neatvadoties aiziet. Tikai nezin kāpēc neviens neiet. |
maru: Asociācijas - mazā japāniete no Džārmuša "Nakts virs zemes"... :-)) #1 2007-12-03 14:35
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
