Reiz dzīvoja kāds mūks.Lielāko savas dzīves daļu viņš pavadījis,lai noskaidrotu,ar ko elle atšķiras no paradīzes.Par šo tēmu viņš domājis dienām un naktīm.Un reiz viņš nosapņoja neparastu sapni.Viņš it kā nonācis ellē.Tur viņš redz cilvēkus,kas sēž ap ēdiena katliem.Katram rokā karote ar ļoooooti garu kātu.Bet visi šie ļaudis izskatās izsalkuši,vāji un novārguši.Pasmelt no katla viņi var,bet nekādi nevar dabūt ēdienu sev mutē...  Pēkšņi pie mūka pieskrien velns un kliedz:"Ei,pasteidzies,citādi nokavēsi vilcienu uz paradīzi!" Aizbrauc mūks uz paradīzi.Un ko viņš tur redz?Skats tas pats,kas ellē.Katli ar ēdienu,cilvēkiem rokās karotes garum gariem kātiem.Bet visi jautri un paēuši.Mūks ieskatās tuvāk un redz-te cilvēki ar šīm karotēm baro cits citu./Citāts no grāmatas "Potēšana pret stresu"/