|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| dydna, 26-11-2007 23:54 |
|
7 23 |
Man patīk autobiogrāfijas. Tieši AUTObiogrāfijas. Pašu rakstīti memuāri par paša dzīvi. Esmu izlasījis:
* Stinga - britu mūziķis
* Lensa Ārmstronga - amerikāņu velobraucējs, 7-kārtējs Tour de France uzvarētājs
* Leonīda Vīgnera - latviešu diriģents
* Gidona Krēmera - Latvijas (bet ne latviešu, jo Krēmers ir zviedr-vācieš-ebrej-krievs) izcelsmes vijolnieks
* Zigmunda Skujiņa - latviešu rakstnieks
* Iļjas Oļeiņikova - krievu komiķis, viens no "Gorodok" varoņiem
* Bila Braisona - amerikāņu rakstnieks
* Jāzepa Eidusa - latviešu fiziķis
autobiogrāfijas. Daļēji arī Mihaila Bulgakova ("Jauna ārsta piezīmes" esot ļoti autobiogrāfiskas).
Esmu lasījis arī vairākas biogrāfijas: par J. S. Bahu, Raimondu Paulu,
Noru Bumbieri, Puškinu, Elzu Radziņu, H. K. Andersenu, bet biogrāfijas
no autobiogrāfijām atšķiras kā diena pret nakti.
Biogrāfijas ir tikai faktu uzskaitījums. Reizēm ļoti krāšņs, reizēm ļoti
dramatizēts, bet vienmēr tikai faktu uzskaitījums. Autobiogrāfijās
atklājas pati cilvēka dvēsele - gandrīz vienmēr būtiski atšķirīga no
cilvēka publiskā tēla. Tikai autobiogrāfijās tiek salikti patiesie
uzsvari uz cilvēka dzīves notikumiem, ko svešinieks nekad nespētu
izdarīt. Stings, piemēram, savu autobiogrāfiju esot sācis rakstīt pēc
tam, kad nošokējies, kādas biogrāfijas par viņu raksta cilvēki, kas
viņu savu mūžu nav satikuši.
Ko, piemēram, par mani uzrakstītu cilvēks "no malas"? Mācījies tur un
tur... pabeidzis to un šito, strādājis tādās un šitādās darba vietās.
Protams, literāta talants to visu vēl pienācīgi izpušķotu ar epitetiem,
metaforām, hiperbolām, bet... tās ne tuvu nav MAN personīgi nozīmīgākās
dzīves epizodes.
Ja es rakstītu autobiogrāfiju, tad es noteikti atcerētos (hronoloģiskā secībā) kā:
* ar māsu "ratiņu vecumā" braucām pāri visām pagastam uz veikalu pēc
piena. Neatceros kā māsa, bet es pēc tam pamatīgi atrāvos pa d****
* bērnudārzā kopā ar Verneru tēlojām pāžus "Sniegbaltītes" izrādē. Tāds zīda kostīmiņš man laikam vairs nespīd nekad :)
* tai pašā bērnudārzā Sandis sastrīdējās ar Madaru un
lidināja viņam ar rotaļlietu, kas Madaram gan netrāpīja, bet bērnudārza
durvju stikla rūti sašķaidīja visnotaļ efektīvi
* (vēl joprojām tai pat bērnudārzā) ar Ģimu saderējām, kurš
ilgāk čurās podā. Ģimas iespaidīgais sniegums joprojām ir palicis
nepārspēts - nestādos priekšā, ka kāds varētu čurāt vēl ilgāk!
* mammas reizi mēnesī no Rīgas atvestā Rīgas maize (bija tāds mazs,
garšīgs rupjmaizes kukulīts, kas, cik man zināms, vairs neeksistē) un
cīsiņi. Toreiz man likās, ka no Rīgas atvestie cīsiņi ir pasaules
gastronomisko sasniegumu virsotne (tā kā atceros to garšu joprojām, tad
jāsecina, ka tās garšīguma sajūtas tā arī nav pārspētas).
* izskatījās vectēva vēders. Mēs - mazbērni mēdzām viņu ķircināt, ka
viņš laikam norijis veselu arbūzu. Vēl viņš mani ņēma līdzi uz
būvobjektiem, kuros strādāja par brigadieri. Es, piemēram, atceros, kā
izskatījās pusgatavā viesnīca "Rēzekne" no iekšpuses ar baismīgi tukšām
un dziļām liftu šahtām.
* ar Sergeju skolā rakstījām mīlestības dzejoļus vienai
klasesbiedrenei. Kaut kā dīvaini no pašreizējā vecuma viedokļa, bet
toreiz mums bija kaut kāda kolektīvā mīlestība :)
* ar to pašu Sergeju vācām no vilcienu vagoniem izbirušo sēra pulveri
un tad dedzinājām kaut kādā būdiņā un sacentāmies, kurš var vairāk
nāsīs ievilkt to smaku (SO2, ja nemaldos). Aptuveni aprakstot izjūtas -
tas pats, kas vilkt nāsīs etiķa esences "aromātu"
....
* "izbaudīju" savu pirmo ārzemju atvaļinājumu Krētā. Tas bija kaut kas
tik šausmīgs, ka nu jau aiz šausmām un laika nobružāts kļuvis par visai
uzjautrinošām atmiņām - tobrīd gan nekā uzjautrinoša nebija :)
* galu galā, kā rakstīju dažām savām paziņām visādas ekstraordināras vēstules :)
Tas tā... 1% no tā visa, ko es atcerētos. Lietas, ko par mani no malas nezinātu pateikt neviens! :) |
Miss_Vivi: ...nokaunējos...neesmu vēl izlasījusi Gidona Krēmera autobiogrāfiju!
Vai Stings savā autobiogrājijā stāstīja kaut ko par lautu,kā viņš to sācis spēlēt? #1 2007-11-27 00:36
dydna: Nēēē tak! Stingam lauta ir pēdējā laika aizraušanās, bet savu autobiogrāfiju viņš ir sarakstījis tikai pirmajiem 25-30 savas dzīves gadiem. Sākumā man likās, ka Stings taču ir izlaidis pašu svarīgāko - savus slavas un solokarjeras gadus, bet izlasot autobiogrāfiju izrādījās, ka tieši tie pirmie dzīves gadi ir tie interesantākie un memuāru cienīgākie. Personības veidošanās, neveiksmes, dzīves grūtības un ārkārtīgi smalki izstāstītās Stinga vecāku attiecības. Nezināju, ka savstarpēju klusēšanu un nepiepildīto sajūtu spektru var aprakstīt tik aizkustinoši. Es joprojām esmu to noskaņu varā kaut arī grāmatu izlasīju jau sen, sen atpakaļ... #2 2007-11-27 00:42
Miss_Vivi: Tā grāmata ir pārtulkota latviešu valodā? Njā,sen nebiju staigājusi pa grāmatu veikaliem,iztiku vien ar mūziku... #3 2007-11-27 00:52
dydna: Hmm... nezinu vai ir tulkota latviski. Es lasīju angļu valodā. Stingam ir ļoooti laba valoda - nestādos priekšā, ka pārtulkota latviski, grāmata spētu 100%-tīgi saglabāt savu oriģinālo auru.... #4 2007-11-27 00:55
Miss_Vivi: Tad tik drīz to grāmatu neizlasīšu...Ja mēgjinātu to lasīt angliski,kāds gads laikam tam būtu nepieciešams!:) #5 2007-11-27 01:02
dydna: Labi, ka man tomēr pietika prāta skolā mācīties "to debilo krievu valodu" un "to debilo angļu valodu", jo tagad vienlīdz labi lasu latviešu, krievu un angļu valodās... un tas patiešām noder! :) #6 2007-11-27 01:09
magone_2004: Man patīk tās, kur cilvēks pats par sevi stāsta, jo ja kāds cits apraksta,, tak kā likums pazaudē mēru un sajēgu, tulkojot otra cilvēka rīcības motivāciju.
Un īpaši man patika šī tava sevis versija :) #7 2007-12-03 17:46
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
