|
Viss notiek tā, kā to apraksta lubu literatūrā, kuru tik labprāt mīl lasīt kundzītes garos ziemas vakaros (neies tak galvu mocīt ar Eko vai vēl ko sarežģītāku): viņš pieglauž spoguļa priekšā viegli iesirmos deniņus, paņem savu somu un, izejot pa durvīm, tik vien kā pasaka - beidzot ir sapratis sevi. Ja ir labi audzināts, var piebilst, ka beidzot ir atradis to, kura viņu saprot, spēj novērtēt, ka ir pateicīgs viņai par kopā pavadītajiem gadiem, bet, ja dzīve dod pēdējo iespēju Dzīvot, tad būtu muļķīgi to neizmantot.
Pretī sākumā neizpratne: Kā? Kāpēc? Uz kurieni?! Tad seko histērija, bet pēc tam naids. Žults šļācas kā Niagāras ūdenskritums. Kur iesi, maita, "plesis pakausī, puncis pāri jostai veļas, raksturs ne no putukrējuma, krunku netrūkst, vecuma smaka vēdī pa gabalu" (hmm, ja šitāds preteklis aiziet, par ko satraukties?), kas tev par idiotisku vēlmi vēl joprojām pašapliecināties un mēģināt ko sasniegt? Vecuma klimakss! Spermopauze! Vārds ir, ģimene arī, labi ienākumi - dzīvo takš nost cepuri kuldams! Un nemuldi, ka tā nav dzīve! Tā ir lieliska dzīve!
Pie tam tas ir jaukākais, ko vīrietis šādā situācijā var izdzirdēt. Jo ja piepeši atklājas, ka viņš savā prāta aptumsumā dodas nevis uz Himalajiem meditēt (kopš Sokrāta laikiem bikšaiņiem laiku pa laikam uznāk tāda kāre - glābties no kašķīgas sievas filozofijā), bet gan pie citas, kura pie tam vēl ir savus 20 gadus jaunāka, lūk tad gan sākas... Pat Aizkrāces kazaku vēstule turku sultānam ir maza un romantiska eseja, salīdzinot ar etiķī saskābuša, žults pārpilna un bez zāģējama objekta palikuša sievišķa izteikumu plūdiem....
A priori tiek pieļauts tikai un vienīgi viens motīvs šādai vīrieša izrīcībai: "āzis meklē svaigu miesu". Lieliskākā pērle iz Laimas: "Jā, jā, arī seksuālās problēmas viņam pastāv, ja jau viņi, šie veči, kā agrāk grieķu vergturi, jaunības atgūšanai dzer jaunu cilvēku asinis. Viņiem, tiem vecajiem grieķiem, par kairinājumu dzīves turpināšanai klāt pielika jaunas verdzenes, lai vecais ēzelis uz savu kritušo daiktiņu neskatās kā priekšā pakārtu vārītu burkāniņu. Lai nenomirst žēlabās par aizgājušo dzīvi." (Sievietes pēc 30 gan nekad nepurkšķina, vēderi viņām nerūc, krunkas smukas, no rīta elpa smaržo pēc jasmīniem utt.)
Pat domās netiek pieļauts, ka varbūt tās otras, jaunākās sievietes priekšrocība ir kas cits. Varbūt tas, ka viņa gan zina, ko dzēra un ko nu nekādi nedzēra senie grieķi, un neputro Aleksandrijas bibliotēku ar nevienam nezināmā Aleksandra bibliotēku (jebšu te Puškinu Muktupāvela domājusi?)? Arī dupša tvirtums nezin vai būs tas vienīgais kritērijs, jo vīrišķis ap 40 ir simtiem tos baudījis, un netur to par ko Īpašu un Neatkārtojamu. Pie tam nezin kāpēc jaunuvei "kritušais daiktiņš" laikam pagaidām visai labi tīk, jo ir tāda elementāra fizioloģiska īpatnība kā "daiktiņa" nekontrolējama uzvedība: ja sieviete to neiekāro, tad viņš arī nav neko stingrāks par "vārītu burkānu", aber ja viņa šo krāniņu iekāro, tad vai visu nakti kā Raiņa priedes - stāv un neliecas.
Dzīvo cepuri kuldams? Nu ja - vienīgais, kas tev ir, kas ir tikai tavs, tā ir šī cepure (pie tam gana paplukusi, 20 gadus valkāta). Katru dienu 10 h darbā, 2 h ceļā uz to un atpakaļ, 8 h miegam un neceri, ka atlikušajās 4 h tev būs laiks sev. Jāsarunājas ar blakus esošo svešo sievieti (un kas viņai kopīgs ar to spirdzīgo meiču, ar kuru kopā gatavojāties kāpt kalnos un rokrokā caur dzīvi iet?), kuras balss telefona klausulē paģērošā tonī ik dienas pieprasa ziņot, cikos būsi mājās. Jānoklausās, kādu kredītu mājas iegādei bankā paņēmis tas un tas, kādu auto nopircis kāds cits - visi labi, veiksmīgi, tu viens tads plānā galdiņa urbējs, ne tādu amatu izvēlējies, ne tik pelni, cik vajag. Vari jau pacelt balsi, ka tev patīk tas, ar ko nodarbojies, un savā jomā esi labs speciālists - nelīdzēs. Dari ko darīdams, nekas nebūs pietiekami labi. Atliek tikai piekrītoši māt ar galvu, sakostiem zobiem mēģināt piepildīt viņas plānus par to kā ir jādzīvo, un klusu kult savu veco cepuri, kuras apdilušās malas liek atcerēties laiku, kad vēl sapņoji, ka dzīve ir iespēju, atklājumu un prieka pilna.
Ir pagājuši 20 tavas dzīves gadi (kur tie pazuduši?!), aktīvā teorētiski iespējami vēl 20, un tad jau klāt laimīgie medību lauki (tā vismaz vēsta statistika). Ko esi sasniedzis? Kā nodzīvojis šos gadus? Vai patiesi vienīgā misija, kādēļ esi nācis šai pasaulē, ir kā vāveres ritenī skriet, aizmirstot visas savas vēlmes, un gādājot par citu pieaugušu cilvēku, kurš no tevis tikai prasa, prasa, prasa... Jums ir bērni. Nu jau pieauguši. Tiem savi sapņi, sava dzīve. Vēl pāris gadu, un par viņu eksistenci zināsi tikai no ģimenes foto albuma un Ziemassvētkos saņemtās apsveikuma atklātnes. Bet blakus sveša, īgna, paplūdusi un nesaprotama sieviete, kurai neinteresē nekas no tā, kas tevi aizrauj, bet kurai tu esi tikai mājas darbu kombaina, bankomata un vibratora apvienojums.
Kurš vairs atceras tos iemeslus, kāpēc jūs sagājāt kopā? Mukāt no vecāku aizbildniecības? Bijāt samīlējušies? Negribējās būt vieniem, un no visiem apkārtējiem cilvēkiem viņa bija visjaukākā? Cerēji - tas nekas, ka jauna, smuka un dumja - augs taču, studēs, veidos karjeru, attīstīsities kā personības viens otram blakus, veidojot tandēmu? Sākāt studentu kopmītnēs, pārtiekot no konserviem un putrām, knapi kuļoties pa dzīvi, toties dzīvespriecīgi un cerīgi. Sapņus ko paveikt atlikāt tikai uz pāris gadiem, kamēr iekārtosieties. Tev liekas, ka nu iekārtojāties, nu varētu apturēt vāveres riteni. Taču nē. Triju istabu dzīvoklis vairs nav labi (kopmītnēs dzīvjot, jau viena istaba likās laimes atslēga). Vajag vēl un vēl. Tu skrien, dari, ņemies (pie tam ne sev - tev pietiktu ar šīm trim istabām un iespēju reizi gadā kāpt kalnos, uzrakstīt grāmatu, fotogrāfēt, burāt, vai ko citu), taču aizvien vairāk pārņem sajūta, ka nes spaiņiem ūdeni un lej caurā mucā, kura nekad nebūs pilna. Kāpēc, pats nezini. Tā dzīve iegrozījusies.
Ak, šie naivie sapņi. Nemainās viņa. Un tu nemainies - vēl joprojām naivi tici, ka 10 h darba diena un kredīta atmaksāšana nav tavas eksistences pamatuzdevums. Ka tomēr atstāsi aiz sevis ko paliekošu. Taču iespējamība, ka tas piepildīsies, ar katru gadu rūk kā šagrenāda. Pirms 20 gadiem teici "jā", tad nu ciet līdz galam, "līdz nāve mūs šķirs"? Sagandēt visu dzīvi viena tīneidžera vecumā pateikta "jā" dēļ...
Un, palūkojot apkārt, tu redzi to pašu. Tavi vienaudži, aizmirsuši sapņus un cerības, iejūgušies naudas pelnīšanā, izmisīgi cenšoties apmierināt savu nīgro lauleņu ambīcijas (tām nezin kāpēc liekas, ka viņu vīrišķim jābūt laimīgam tikai no viņas klātbūtnes vien, no šīs iespējas labāk vai sliktāk piepildīt viņu ekspektācijas par ģimenes dzīvi). Citi salūzuši, nodzērušies un nekopti, miesās izplūduši, glābjas no pazemojošās ikdienas krogā, auto garāžā vai ar makšķeri uz ezera. Vēl citi, neizturot, apmetuši cilpu ap kaklu... Daži vairāk piemērojušies spēles noteikumiem, pilda savas funkcijas, ir gana veiksmīgi darbinieki vai uzņēmēji, bet reizi nedēļā paglābjas pie mīļākās, ar kuru var sajusties vienkārši labi, kura neprasa no tevis neko (vismaz skaļi to nedara). Tev tas neder. Lai cik svešs cilvēks blakus, lai cik nepamatotas liekas viņa ambīcijas (sasodīts! pieaugusi esi - gribi lielāku dzīvokli, tad pati strādā - tev taču vajag, ne man!) tomēr gana daudz kopā dzīvots, gana daudz sāls kopā ēsts.
Un negribi arī turpināt, jo zini, ka nekas nemainīsies. Pēc 5 , pēc 10 un 20 gadiem būs tas pats. Tikai skriet vāveres ritenī būs aizvien grūtāk, tu būsi vecāks un gurdāks, tas otrs cilvēks blakus istabā būs vēl svešāks un nīgrāks. Ar apbrīnu un baltu skaudību vēro tos nedaudzos, kuriem blakus lieliskas laulenes: šarmantas, radošas, perfektas, aktīvas - īsti dzīvesdraugi un domubiedri. Un rūgtums lēnām ēd, palūkojot uz sevi no malas... Sasista sile, ne dzīve, aber zelta zivtiņu, kas piepildīs kaut tikai 3 tavas vēlēšanās (un nu jau esi gana prātā un pieredzē pieņēmies, lai zinātu, ko prasīt), nespīd izvilkt no jūras. Tas notiek tikai pasakās.
Un tad negaidot tavā tuvumā parādas Viņa. Jauna, valdzinoša, ambicioza. Kura tic saviem spēkiem un spējām, neuzskata, ka vīrieša vienīgā funkcija ir gādāt par viņas materiālo komfortu. Kurai apkārt zumzinās krietns bariņš vienaudžu (tikpat glupu puišeļu, kāds tu biji viņu vecumā), kurai milzums iespēju karjerai, neviltota interese par pasauli. Kura pati veido savu dzīvi, negaidot, ka kāds to darīs viņas vietā. Lai arī savos 40 tu izskaties visnotaļ labi, nav tev 20gadīga puikas samtainais vaigs un tvirtā pakaļa. Taču Viņu tas neinteresē. Ar vienaudžiem viņai nav par ko runāt. Miesa un manta Viņai šobrīd nav galvenais - Viņa aug, attīstās, viņu tu interesē kā personība. Un arī tu samulsti no jau aizmirstā sapņa par cilvēku, ar kuru kopā tev ir tikat labi, kā vienam, kura domas tev ir interesantas, kuru aizrauj tavas domas un pieredze - kuru tu interesē kā cilvēks, nevis naudas pelnītājs. Tu piepeši atceries, ka sekss nav vis iknedēļas pienākums, bet gan prieks. Pārsteigts secini, ka ja ar nemīlamu cilvēku tas aizņem pārdesmit minūtes, tad ar sievieti, kura par tevi neviltoti sajūsminās un tevi iekāro, tas ilgst stundām, pie tam citā baudas kvalitātē, nekā jaunībā. Sīkums, taču patīkami.
Kurš teicis, ka 40 gados cilvēks norakstāms? Paši sevi par ātru aprokam. četrdesmitgadnieki Džonijs Deps vai Breds Pits nezin kāpēc nevienai neliekas veci un nekam nederīgi krāmi, taču ja tu izdomā nevis pie TV ar aliņu rokā dirnēt, bet gan uz atlētikas zāli iet, tad aiz muguras tavas vienaudzes (kurām visas rūpes par sevi aprobežojas ar kaloriju skaitīšanu un friziera apmeklējumu) sāk indīgi sačukstēties par "krīzēm". Phe, muļķības! Visā cilvēces vēsturē sieviete ģimenē vienmēr bijusi 10-20 gadus junāka par vīrieti, jo tieši ar šādu gadu starpību viņiem ir visdziļākā saskaņa. Tikai XX gs. karu jukas izjaukušas šo kārtību, radot vienaudžu ģmenes modeli (kura kļūdainību jau pierāda tā nestabilitāte).
Veceņu koris fonā ķērc (Eishils to dzirdot skaudībā bālētu), ka meičai tik tava manta vajadzīga (nu ja, katrs spriež pēc sevis), ka pēc gadiem 10 viņa būs izveidojusi karjeru, izmantojot tavus kontaktus, un tevi pametīs, jo tev vienkārši nestāvēs 3 reizes dienā (loģisks spriedums cilvēkiem, kuriem attiecībās galvenais ir nevis savstarpēja interese un cieņa, mīlestība, bet gan tikai manta un sekss)... Skaudība, tikai skaudība te runā. Viņām 20gadīgi puikas pakaļ neskries. Un pat ja sava daļa patiesības tur būtu. Nu lai. Lai pamet. Tas ir pat labāk. Otru reizi tu vairs nevēlies pildīt bankomata/vibratora funkcijas. Ja tas Viņai svarīgāks par otru cilvēku kā par personību, lai iet. Nebūs žēl, jo šie 10 gadi būs bijuši skaistākie tavā mūžā. Gadi, kuri ir Dzīvoti, nevis izdzīvoti, sapņojot par nākotni un atceroties pagātni.
Soma sakravāta, tu pagriezies, ķengu un lāstu pavadīts aizej. Tu esi sliktais, neģēlis, cūka (hm, ja tāds maita, tad kāpēc tā jātrako, ka aiziet?), jo egoistiski atsakies ziedot savu dzīvi citam pieaugušam cilvēkam. Citam, ar kuru tev nu vairs nav nekā kopīga, kā tikai kādi dzīvojami kvadrātmetri un putras grāpji. Lai tie paliek tai, kurai tas ir bijis svarīgāks par tevi.
Tu esi nodzīvojis pietiekami, lai apjēgtu jaunībā sastrādātās muļķības, saprastu kļūdas, taču jūties pietiekami jauns un spēcīgs, lai vēl varētu ko mainīt. Nevis sabrukt, bet iztaisnot muguru un Dzīvot. Ja ne visu dzīvi, tad kaut daļu no tās. Uzņemties atbildību par savu dzīvi, nevis bezatbildīgi un liekulīgi pavadīt visu mūžu blakus svešam un nemīlamam cilvēkam izliekoties, ka viss kārtībā.
Ai, visas duras. Un bikšaiņi jau nav gudrāki. Labāk iedzersim konjaciņu un papļāpāsim par ko jaukāku. ;P
/tika novilkts kaut kur no draugiem.lv/ |
