Dzīvoja cilvēks un jutās vientuļš. Viņam likās, ka visi apkārtesošie pret viņu ir ļauni, cenšas viņu izmantot, ienīst. Bet cilvēkam jau gribas būt mīlētam un pašam mīlēt. Bet ko gan mīlēt, ja apkārt ir tik ļauni cilvēki. No tādiem tak pretmīlestību arī nesagaidīt.

Un tad cilvēks izdomāja Dievu. Tagad viņam bija ko mīlēt. Un arī Dievs viņu mīlēja. Viss nokārtojās, kaut faktiski nekas nebija mainījies, tikai paša uztvere.

Morāle: Dievs vajadzīgs cilvēkiem, kas neprot mīlēt cilvēkus sev blakus un saskatīt viņu mīlestību pret sevi.