Dienasgrāmatas (blogi)

viltiigaa_aknudesa, 14-11-2007 15:06		14 11
Par mīlestību... Pilsētas pelēkajos mūros visnotaļ depresīvs laiks. Vērojot vārnas uz klostera kupolu krustiem, piepeši sajutos vientuļš kā astronoms sniega vētras laikā. Laiski ļauju cigaretes dūmam vērpties augšup, bet sirdij - lāsi pa lāsei pilēt lejup. Tieši atbilstošais noskaņojums, lai maķenīt paprātuļotu... Mīlestība. Tā varētu būt laba tēma šodien. It sevišķi ja atceros, ka pirms kāda pusotra gada (vai diviem? jeb trim? ak, tas laiks skrien vēja spārniem - nepagūsti ne pamosties, kad darbs jau nokavēts!) pirmo un vienīgo reizi dzīvē gribēju bildināt. Jau grasījos publiski slīgt ceļos, taču jaunuve, to nepamanot, aizčalojās līdz sarakstam, ko viņa gaida no hipotētiskā savas dzīves Lieliskā vīrieša. Noklausījos visu Salamana tempļa interjeram atbilstošo detaļu un prasību uzskaitījumu, visus XXI gs. Heraklam veicamos varoņdarbus, un sapratu, ka nepavilkšu... Reālāk ir piespraust Viņas bildi pie kompīša monitora un rudens vakaros iesēkt, uz to raugoties, nekā mesties iekšā urāna raktuvju vagonstūmēja cienīgā stachanovieša dzīvesveidā, lai atbilstu viņas ekspektācijām. Nu nav lemts lidot, ja pie zemes esi. Vairākkārt man pazīstami (un nepazīstami) vīrišķi, konjaka raisītā sentimenta uzplūdā atzinušies, ka bizness nemaz neiet tik spoži, kā no malas izskatās, līdz ar to speciāli vairās no tām, kurās varētu iemīlēties, pat ja šīs jaukās būtnes par viņiem izrāda neviltotu interesi: ?Ko gan es viņai varu dot? Vidusmēra ienākumi, pie tam nepastāvīgi. Mazs dzīvoklītis, ij neredzu perspektīvā iegūt ģimenes māju Langstiņos. Auto ar tāds aizdomīgs, pēc pāris gadiem sairs sastāvdaļās. Aber jaunuve pieradusi būt spoža, dzert nevis lēto brendiju studentu tavernā, bet gan dārgos kokteiļus iekš Sarkans vai Piektdiena; pieradusi pie smalkām drēbēm, ikgadēja ceļojuma kur uz Andamanu jūru, plaša dzīvokļa, aktīvas sabiedriskās dzīves. Bet es šobrīd pat nevaru visus zobus sev atļauties salabot. Nu būs forši pirmo gadu, otro, bet pēc tam Viņa vilsies, sapratīs, ka nekas jau nemainīsies un laulības dzīvē katrs nākamais gads nebūs krāšņāks un bagātāks par iepriekšējo. Un tad sāksies... abiem būs sāpīgi ij tāpat viss pajuks... Tad jau labāk izvairīties. Paša visai pieticīgajām vajadzībām ienākumi ir pietiekami (cerība pat mocītim sakrāt), darbs interesants, kaut bagāts nekad ar to nekļūšu, seksam ir vienkāršākas, nepretenziozākas draudzenītes, bez tālākejošiem plāniem. Var iztikt, ja nav lemts. Vismaz nesāpēs. C?est la vie.? Un kaut kur šiem ir taisnība. Delfi sieviešu forumā (no www.calis.lv izbanoja mirklī, atpazīstot manu nikneimu, pat neļaujot tikt pie vārda) veicu mazu interaktīvo aptauju, t.i. uzdevu vienkāršu jautājumu: ?Ko jūs, cienītās, gaidat no kopdzīves ar vīrieti, no ģimenes?? Kas raksturīgi, atbildēs dominēja gan ?stiprā pleca sajūta?, gan ?mīļums?, gan bērni, kurus vēloties, taču vienas pašas nespēšot uzturēt, komfortablāka dzīvošana un daudz citu aplam vērtīgu ieguvumu. Pat paredzamie alimenti šķiršanās gadījumā! Taču vidēji no desmit atbildēs iekļautajām vēlmēm mīlestība figurēja retumis, un arī tikai saraksta beigās... Un neviena(!) pat pušplestu vārdiņu neieminējās, ka vēlētos, lai viņas vīrietis būtu laimīgs. Ko lai saka, acīmredzot laulībai un mīlestībai maz kas kopīgs. Pirms kāda laika Rukšānu Dacīte savā slejā rakstīja par mīlestību, kuru varot iznīcināt ar vienu vārdu vai skatienu. Toreiz es neticēju. Tā nav nekāda mīlestība! Kā shelly SCibā izteicās: ?Man nevajag tādu mīlestību! Man nevajag gļēvu un kā puņķi trīcošu mīlestību: "Ak, tikai neaizvaino manu ego, tikai neaizvaino manu ego, citādi es tevi vairs nemīlēšu!" ... Man nevajag tādu mīlestību, ko var iznīcināt, - pie tam tik viegli. Manās acīs tai nav nekādas vērtības. Galu galā - viss, ko iespējams salauzt, tieši priekš tam arī radīts.? Šī doma man patika, taču tagad zinu, ka iznīcināt nevar, taču ielikt saldētavā var. Nu nevis viens vārds vai skatiens, bet prasību saraksts gan to var. Savā lauku zēna naivumā nezin kāpēc esmu iedomājies, ka viss vienkārši. Ja parauj, ja ir tas zibens spēriens, kad galva sagriežas karuselī, pulss dārd kā japāņu bungu orķestris, un kāds cilvēks piepeši kļūst svarīgāks par visu pasaulē, arī par pašu... Tu takš iemīlēji to cilvēku tieši tādu, kāds viņš ir! Ar visām ?vārnu kājiņām? acu kaktiņos, ne kalnu virsotņu sniegāju baltuma zobiem, ar ?riepiņu? zem nabas, mazliet ielīkušo muguru un visai atrofēto muskulatūru. Ar prieka gaišumu sejā un dzirkstelītēm acīs, jums abiem pikojoties, sapņainu aizgrābtību, uz mola abiem sēžot un zvaigznēs raugoties, ar īgņošanos, žēlošanos un runām par dzīves bezjēdzību un pašnāvību tad, kad darba vietā kārtējo reizi uz nenoteiktu laiku aizkavējuši jau tā smieklīgās algas izmaksu. Negaidot: jauks jau ir, bet ja mainīsies tā un tā (maināmo īpašību saraksts uz desmit A4 lapām gatavs), lūk tad gan no sirds mīlēšu. Kad mīli, tad nerēķini ?kas man par to būs??. Vai nu mīli totāli, vai jūti aizraušanos, kaislību, simpātijas, ieguvumu, tikai ne Mīlestību. Mīlestība vai nu ir, vai tās nav. Tieši tāpat kā zivs veikalā vai nu ir svaiga, vai nav, taču nav 1. svaiguma zivis un 2., 3. svaiguma zivis. Kristīne mīlēja savu ?purva bridēju? vienalga, vai viņš, smalkā ancukā tērpies, solījās sākt jaunu un skaistu dzīvi, vai bārdas rugājiem noaudzis trieca zirgu pa mežu un dzēra krogū līdz nemaņai. Mīlēja tieši tādu, kāds viņš ir. Ja būtu savādāks, varbūt pat nemīlētu, jo tas vairs nebūtu tas Edgars, tas jau būtu cits cilvēks. Solveiga dzīvi ziedoja, sēžot kraujas malā un gaidot savu Pēru. To, par kuru labi zināja, ka ne nu gluži puisis celibātu ievēro, pa pasauli klejojot. Bet mīlēja un bija laimīga, ka viņš, šādi dzīvojot, ir laimīgs. Bez šīm jūtām nevarēja. Romeo bez liekas domāšanas atvadījās no dzīves, jo bez Jūlijas tai nebija jēgas. Kāpēc no mūsu dzīves pazudusi traģika, dziļums un mīlestība, no vienas puses, reducēta līdz ?attiecībām? un seksam, bet no otras, pielīdzināta otra rūpēm par ?mani?? Kāpēc senāk cilvēkam drīkstēja būt spēcīgas jūtas, kaislības, un tāpēc neviens nesmējās par viņu kā par lūzeri, neraudzījās kā uz neglābjamā atkarībā ieslīgušu narkomānu? Kāpēc šodien Kristīne, Romeo, Solveiga izraisa ļaudīs nicīgu smaidiņu? Kāpēc šobrīd dominē tendence būt neatkarīgam, nemīlēt, ignorēt otra problēmas un, galvenais, - neko neziedot? Pat pseidoromantiskie skuķīši, kuramējie vai ik pārdienas par mīlu dzejo ij šņukst spilvenā, pat tie mīlestību uztver tikai kā ieguvumu, kā kārtējās savas vēlmes (kaut Lielas) apmierināšanu. Kā tādu depozīta noguldījumu bankā: es tevi mīlu, te es esmu, citiem uzmanību nepievēršu, tātad man par šo Lielo Uzupurēšanos pienākas procenti un VIP klienta statuss. Te, saproties, es esmu! Še es pate, še mans vainadzeņš! Esmu gatava tevis dēļ atteikties no randiņiem ar Pēterīti un no bučošanās ar Andrīti, esmu gatava mukt prom no sencīšiem un dzīvot kopā ar tevi. (Īpaši jau nekā vairāk, no kā atteikties, nemaz nav) Spēj novērtēt šo Lielo Upuri! Tāpēc tev tagad jāmet pie malas visu, kas tev līdz šim sagādājis prieku un bijis svarīgs, ?jāuzņemas atbildību? par manām vēlmēm, par to, kādu es esmu iedomājusies kopdzīvi (jebkurš cits modelis, kas neatbilst manām ekspektācijām, defaultā nepareizs), jārūpējas par mani. Dominē ?es? un ?man?, ?man? un ?es?. Vai otrs ir laimīgs, tas nevienu īpaši neinteresē, jo viņam/viņai taču jābūt laimīgam/ai vien tikai par iespēju rūpēties un gādāt, būt kopā ar ?mani?, tāpēc, ka es esmu laimīgs/a. Un tad nāk saraksts: mīlēšu tevi vēl vairāk, ja pelnīsi vairāk, ja būs lielāks dzīvoklis, ja taisīsi karjeru, ja ceļosim, ja mums būs tik un tik bērnu, par kuriem tu arī rūpēsies un gādāsi, tb vēl kvalitatīvāk par mani rūpēsies. (Jau sadzirdu kvēlu protestu: Nē, nē! Es ticu mīlestībai! Pirmos gadus varam padzīvot arī vienistabas dzīvoklītī! ? atslēgas vārds te ir ?pirmos gadus?) Mīlēšu tevi vēl vairāk, ja vēl iespringsi iet uz sporta zāli, t.i. būsi sportisks, un tik smuks, ka varu palepoties ar šādu īpašumu apkārtējo acīs un, galu galā, lai man ?stāvētu? naktī gultā kopā ar tevi, lai man būtu lielāka bauda no smuka ķermeņa, nevis karjeras vāveres ritenī nomocīta grausta. Pie tam, to visu veicot, otrs nedrīkst aizmirst emocionālās rūpes par ?mani?, sabužināšanu, mīļus vārdus utt. Vai otrs gatavs ziedot savu dzīvi, lai tu būtu laimīgs/a? Vai pats/pati esi tā vērts/a? Bet varbūt tā nemaz nav Mīlestība, ja neesi gatavs atteikties no visa, no sava ?es?, sapņiem, pašrealizācijas, neesi gatavs to visu ziedot tam, kuru mīli? Jo mīlestība takš ir konkrēta cilvēka jutu gamma, kura pastāv neatkarīgi no tā, vai ir pretmīla, vai tās nav, vai sapņu objektam nāk līdzi papildus saimnieciskie bonusi, jebšu nenāk. To, ka es nekad neziedošu savu dzīvību otra dēļ, to, ka neesmu pa īstam mīlējis (iemīlēšanās kā pārejoša parādība neskaitās), to es vismaz skaidru prātu apzinos. Taču jūs, mīlīši, tieši tāpat nemākat mīlēt, tikai plosaties izmisumā un neizpratnē, ka otrs neziedo savu dzīvi jūsu egoistisko vēlmju apmierināšanai. Ja otrs nav ar mieru, tad asaras, runas par vēnu griešanu, un intensīvi nākamā subjekta meklējumi, kurā sevi iemīlināt. Kaut kā jau to iekšējo tukšumu jāaizpilda. Vīteņaugiem noteikti jābarojas no kāda koka sulām, paši tie nespēj pastāvēt. Ij ja otrs tāda pati tukša čaula pretī gadās? Tad tāda tukšu skārda bundziņu grabēšana vien sanāk... Tukšums pašā un dzīvē. Nesaprotot, ka no malas neviens nevar tavu dzīvi piepildīt, ka otram vari dot tikai tad, ja tevī kas ir. Mīlēt ir jāmāk. Tā smalka skunste. Altruistiska. Nesavtīga līdz galam. Palūkojies vārdnīcā, durnīti, ko nozīmē šis tev nezināmais termins - ?nesavtīgums?, - varbūt kas jauns šai pasaulē atklāsies... PSUn vai maz tas, ko ļaudis - no Sokrāta līdz Stendālam, - saprata ar vārdu "mīlestība" ir tas pats, ko šajā jēdzienā ieliek šobrīd? Visā apzinātajā cilvēces vēsturē domātāji tieši uzsver, ka šīs jūtas, šo fenomenu nevar ar prātu kontrolēt, tas nepakļaujas aprēķinam, ka mīlestība pastāv arī bez pretmīlas un bez objekta klātbūtnes. Tieši ar to takš tā atšķiras no kaislības, aizraušanās, patikšanas, ērtas kopdzīves, draudzības... PPSDa šito murdziņu pirms kāda gada rakstīju, taga citas domas prātā. :)

Komentāri

perpetuum_mobile: Īstenībā ļoti sakarīgi. Ir, par ko padomāt.

2007-11-14 15:15

_Loa_Tiina_: skarbi..bet nav viss tik drūmi. ..

2007-11-14 15:16

riebekleX5: :).. kāpēc šobrīd domā savādāk??

2007-11-14 15:39

izveele_moraalaa: krāšņi.
cilvēkam vajag maizi un emocijas - kādas nu kuram.

2007-11-14 15:44

viltiigaa_aknudesa: Da es vienkārši par to šobrīd nedomāju - valsts eksāmens tuvojas, aber tas ir kudi bīstamāk par iemīlēšanos! ;(

2007-11-14 15:44

lule: Ļoti patiesi. Un tāpēc jau tā ir, proti, mīlestība vai nu ir , vai nu tās nav.

2007-11-14 15:50

Spoguliitiss: Kaa vienmeer: Teicami! Nezinu kuraa priekshmetaa Tev ir eksis, ja literatuuraa, tad viss OK, bet ja kaadaa citaa un profesors :) grib likt neapmierinoshi, tad pasaki lai paraadas te. Mees vinjam kolektiivi apstaastiisim kas un kaa :) Taa kaa par eksi nesatraucies! :)

2007-11-14 15:57

Pārējos 7 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.

Reģistrējies šeit!

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.