Dienasgrāmatas (blogi)

viltiigaa_aknudesa, 06-11-2007 12:33		2 24
pasaciņa par alter ego nāvi Bruņinieks pamazām ņēma virsroku. Noasiņojošais drakons jau bija daļēji iedzīts alā, salauztais spārns pie mazākās kustības ar smagu sāpju vilni apdullināja smadzenes. Bet tēraudā tērptais stāvs kā dzīvsudrabs - te te, te tur, - viens cirtiens, otrs. Rietošās saules staros espadona asmens kvēloja kā nokaitēts. Galva padodoties noliecās, bruņinieks pacēla zobenu cirtienam, taču nezin kāpēc saminstinājās un tā arī palika stāvam paceltu zobenu. Pēdējais izmisuma lēciens un drakona ķetnas cirsts viens nags tomēr aizķēra zem vizīra. Asins šalts vēdekļa ieskauts bruņinieks sabruka kā aizcirsts koks. Sirdij metot kūleņus un ķepām nodevīgi trīcot drakons pēdējiem spēkiem pacēla galvu pret liesmojošajām debesīm un klinšu aizas sienās dobji dunot atbalsojās tā uzvaras rēciens. Vai rēciens? Nezin kāpēc tas tapa aizvien spalgāks, līdz noplaka vārgā sēcienā. Alas ieeja vairs nespieda sānus, bet pletās plašumā, debesis virs klinšu smailēm attālinājās, bet klintis gluži vai piepūtās milzonīgas un melnas. Panika kā spīlēs sažņaudza viņa sirdi - spārnu vairs nebija, galva tikai viena, divas kājas, rokas, tērauda bruņas... - Ko... Kas, pie joda? - apstulbis viņš sēca, pacēlis pie acīm tērauda cimdā iekalto plaukstu. - Maģija? Lāsts?!? - Vēl ļaunāk, - aiz muguras nodārdēja balss. Drakons bruņinieks apcirtās apkārt un ieraudzīja savu zemē notriekto pretinieku. Tikai nu alas priekšā uz akmeņiem gulēja asiņojošs nevis bruņinieks, bet gan sirms drakons. - Vēl ļaunāk. - Tas teica, mēģinot pacelt asiņojošo galvu. - Maģijai var pretoties. Lāstu var nonemt. Bet te tu esi bezspēcīgs. Neko. Nevari. Darīt. Pret dabas likumiem. Nenoturēsies. - Kādiem vēl likumiem?! - ieaurojās drakons, nu jau bruņinieks, pavēršot pret otru nez no kurienes rokā uzradušos zobenu. - Drakoni. Neuzvar. Bruņiniekus. Es uzvarēju. Un kļuvu bruņinieks. Tagad tu. Uzvarēji. - Jēzussmarija un svuotais Kozimir! Ko lai es iesāku?! - Atrodi drakonu. Zaudē cīņā. Centies. Palikt dzīvs. - drakons vāri mēģināja pasmīnēt. Bruņinieks paraustīja plecus un devās pie celma piesietā zirga. Asiņojošais sugasbrālis viņu vairs neinteresēja. Drakoniem sentiments ir svešs. - Ei. Bruņiniek. - tas knapi pēdējiem spēkiem izdvesa. - Kā. Tevi. Sauc? - Lanselots, - bruņinieks noburkšķēja pār plecu, kārpoties kaujas rumaka sedlos. - Hmm... Šķiet, ka tēvocim Merlinam pilsētā vajadzētu būt dzīvam, - viņš saspringti domāja, palaidis zirgu rikšos pa putekļaino ceļu. - Ja vien, protams, Elza šo nav līdz harakiri davedusi. (c) eiri

Komentāri

maru: Tāpat varētu būt ar tām transformācijām/mutācijām par princeses - raganas tēmu... Kas, kad un kurā brīdī? :-) Un vai tikai spogulis pie vainas, vai vēl kas cits...
Katram mums sava sāpe... :P

2007-11-06 12:56

RiebigaisVecis: paldies aknudesa par pasacinju. vismaz kaut kas iisteni iists shai zampaa.

2007-11-06 13:21

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.