|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| [never], 02-11-2007 12:26 |
|
16 |
Tims Marī atrada mirkstošu, zem jau sen tik stipri nelijušas lietusgāzes, uz asfalta, pavisam vārgu, jo viņa bija piekauta līdz nemaņai. Viņa tikai paspēja pateikt:? Lūdzu nenogalini mani.? Tas izskanēja drīzāk kā nepārliecinošs čuksts, kuru tik tikko varēja dzirdēt. Viņš atbildēja, kaut arī bija pārliecināts, ka viņa jau ir bezsamaņā:? Par to pat nedomāju!?
Tims pacēla viņu uz savam rokām, savāca viņas šalli, vismaz viņš pieņēma, ka tā ir viņas, un devās uz savu dzīvokli, kurš bija pavisam netālu. Lija lietus. Arī viņš samirka, jo, nesot meiteni, viņš nevarēja izmantot lietussargu, lai sevi pasargātu no aukstām ūdens lāsēm, no drēgnuma, no smeldzīgām atmiņu sāpēm, tikai nest jaunu dzīvību uz savu mītni...
Ar lielām mokām, turot meiteni uz rokām, Tims atvēra sava mājokļa durvis. Puiša kaķene jau skrēja pretī, lai pasveicinātos, bet pusceļā sastinga, jo pamanīja, ka saimnieks ir caurmircis un uz rokām turēja svešu un neatpazītu objektu. Apošņājusi gaisu, tā nolēma, ka tomēr pieglaudīsies kādu reizīti pie saimnieka kājām, lai tas viņu tūlīt pat pabarotu, gan jau kažociņš nesaslaps.
Tims ienesa Marī guļamistabā un uzmanīgi to novietoja uz gultas, kura bija pietiekoši plata, lai tajā varētu salīst pat pieci cilvēki, pie lielas vēlmes.
Viņa joprojām bija bezsamaņā. Ko darīt? Izsaukt policiju, ziņot ātrajai palīdzībai vai gaidīt kamēr meitene pamodīsies. Viņs šajā momentā pat vairs nevarēja saprast, kāpēc viņš viņu bija savācis uz ielas. Neizprotami. Viņas acu skatiens uz mirkli šķita tik lūdzošs, tomēr kaut kas arī spītīgi nepakļāvīgs. Tas viņam lika aizdomāties. Tā nu viņš un viņa pirmo reizi atradās kopā. Viņš sēdēja uz gultas malas un klausījās, kā viņa bezsamaņas miegā saraustīti elpoja. Viss šķita tik dīvaini, bet likumsakarīgi.
Kad Marī atvēra beidzot acis, bija pagājušas piecas vai sešas stundas, kopš Tims viņu patvēra pie sevis.
Sākumā viņš lūkojās uz viņu ar izbīli un neizpratni, tad viņš ierunājās, lai meitenei paskaidrotu, kas noticis. Lēnā garā Tims skaidroja, ka viņš to atradis uz ielas ejot uz mājām no darba un viņa viņam lūgusi, lai tas viņu nenogalinot. Tā nu viņa esot pie viņa, jo viņš nespēja izdomāt ko labāku.
Marī saprata, ka viņa ir glābta. Šis jaunais cilvēks viņu izglāba. Bet kas būs tālāk? Vienu reizi mēģināja nogalināt, izmetot pa ātri braucošas mašīnas durvīm, mēģinās vēlreiz. Ja lemts, tad lemts.
Marī tūlīt pat atzinās, ka viņu vajā noziedznieki, ka viņai nav māju, ka viņai nav naudas, ka viņa īstās mājas ir citā valstī, jo viņas vecāki jau sen bija aizbraukuši no Latvijas, bet viņai nesen nācās atbraukt atpakaļ uz dzimto zemi. Tims tagad saprata, kāpēc viņas latviešu valodā skanēja interesanti pievilcīgs akcents.
Aprunājoties viņi Tims un Marī nolēma, ka būs drošāk, ja viņa pagaidām paliks pie viņa un pāris dienas neies ārā.
Tims nesaprata, kāpēc tas notiek, bet saprata, ka šī būtne ir tieši tāda, kuru viņš jau sen vēlējies sastapt. Neatkarīga, droša, bezbailīga, bet tik neaizsargāta un vāja, trausla. Tās skumjās acis, kuras tā vilināja. Vai viņa pati uz doto brīdi apzinājās, ka viņai blakus atrodas vīrietis, kurš centās aizmirst savas vēlmes. Protams, Marī to apzinājās. To viņa bija redzējusi tik daudzas reizes, ka tagad tas viņai šķita, ka puiku spēle, tomēr viņa ļāva momentiem materializēties, jo šajā Timā bija kaut kas neparasts, kas jau pirmajā pamošanās mirklī šķita inerti pievilcīgs.
Nekas kam nebija jābūt nenotiek tāpat vien. Nekad. Katrai mūsu rīcībai un darbību sekam ir sava veida nozīme. Vienmēr. Es tam ticu, un viņi ticēja arī.
Trīs dienas, kuras Tims un Marī, Marī un Tims pavadīja kopā, kopš notika paredzamais. Tas šķita kaut kas īpaši laimīgs modulis, jo viss bija kā ekstāzē tīts dūmakains pavediens, ka neliecināja par jebkādu realitātes klātbūtni. Ārpus pasaules, ārpus civilizācijas. Vakaros, kad saule lēnām rietēja, balkona durvis bija vaļā un istabā plūda svaiga gaisa vēsmiņa. Bet viņi abi kaili gulēja uz grīdas, klusi skanēja instrumental music melodija, kas emocionāli uzbudināja, uz sarunājās. Blakus mētājās tukšas cigarešu paciņas, kuras viņi abi izsmēķēja.
?Gribi es tevi uzzīmēšu ar izsmēķa galu uz tava krēsla apakšas??viņa jautāja viņam.
?Gribi es tevī klausīšos un ticēšu ikkatram tavam sapnim?? viņš jautaja viņai.
Viņu sarunai nebija jēgas, bet starp viņiem valdīja tik harmoniska izpratne vienam par otru, ka tiem nevajadzēja runāt par kaut ko ļoti inteliģentu vai politiski nozīmīgi vai atkal un atkal atkārtot:? Labs laiks ārā...?
Viņi vienkārši sapratās bez liekiem vārdiem. Gulēja uz kailas grīdas, bez kaila paklājiņa un paši kaili, blakus līkņāja kails kaķis. Viņa zīmēja viņu ar izsmēķa galu zem krēsla apakšas, pelni bira uz grīdas, bet vairs nekam un nevienam nebija nozīmes, tikai viņiem- divvientulība.
Tam tā vajadzēja būt. Savādāk tas nevarēja turpināties. Visam ir sava nozīme.
Kaut kad nākošajā dienā lija lietus. Tims izskrēja pēc produktiem un cigaretēm uz tuvāko mārketu. Projām ejot viņš noskūpstīja Marī, solīja, ka tūļīt būs atpakaļ.
Viņš atgriezās. Atslēdza sava dzīvokļa durvis. Uzsauca Marī, bet atbildes nebija. Viņš ienāca un uzsauca vēlreiz, pie sevis smaidīdams, jo nodomāja, ka viņa slēpjas no viņa. Nolicis nopirkto virtuvē viņš devās uz guļamistabu. Tur jau viņa bija. Gulēja gultā, kā zīdainis, bet tad viņš pamanīja... ka segas pārrvalks... ir piesūcies... ar kaut ko... sarkanu.
Lūk arī realitātes šķemba, ka pātrauca viņu laimes saldo miegu. Šķemba, ko iedūra cits cilvēks. Tā arī notiek, lai cik viss šķistu bezgalīgi un skaisti. Bija. Marī bija. Tikai. Tims ir. Ir.
Viņi viņu nogalināja un nolika zem segas kā mazu bērnu. Viņiem nebija izvēles, viņa zināja pārāk daudz. Viņai vienkārši nepaveicās.
Tims nespēja noticēt tam ko viņš redzēja. Viņš norāva segu. Viņa bija sašauta ar vairākām lodēm. Joprojām brūces asiņoja. Viņas ķermenis joprojām bija silts. Viens rokas stiepiens. Marī bija dzīva. Tagad tikai bija. Šķiet, ka kādas trīs bija sirds apvidū. Nekas vairs viņu neglābs. Vairs nekas.
Viņš izgāja uz balkona un stāvēja tur ilgi. Lija. Ļoti spēcīgi lija. Bet viņš tur turpināja stāvēt līdz satumsa. Tad beidzot aizgāja uz istabu un sakopa to. Apmazgāja Marī ķermeni.
Mīlestība ir tik nežēlīga. Sāp vēl vairāk par naža grieztām brūcēm, par cirvja nocirsto pirkstu, tik ļoti sāp. Bet tas jau cits stāsts.
Tims atgriezās no pastaigas pa lietu. Kopš tā laika viņam patika lietusgāzes. Marī joprojām ir viņa atmiņās, lai arī kur viņa tagad būtu. Lai arī ko viņa pašlaik tur augšā vai zem zemes darītu. Tims atrada Marī lietū. Lietus atveda Timu pie Marī. Tims un Marī, Marī un Tims. Pāris laimes mirkļu.
In memory of SDE. I will love you for the rest of my life.
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
