|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| viltiigaa_aknudesa, 01-11-2007 18:31 |
|
7 7 |
|
Himna un epitāfija pāragrai sievišķībai - tām skolas laiku nez no kurienes (laikam no jūŗas putām) dzimušajām skaistulēm, no kurām pa vienai-divām bija vai katrā klasē. Par pienu un asinīm. Par reibinošo klātbūtnes vīnu. Par viņām, vientuļi skumstošajām starp no kopīgām rotaļām ar lellēm mantotajām bērnības draudzenēm, kuras vēl joprojām kā no kartona izgrieztas un sīkas. Par viņām, kas garlaikojās starp kucēnu tīnismā bremzētajiem klases puišeļiem ir šī sāga. Viņas interesēja tikai vecāki puiši, vīrieši, un arī tiem bija zināma interese. Ļaunākajā gadījumā viņu uzmanības druskas atleca arī platplecainākajiem no vienaudžiem, kuriem jau kāds apmatojums uz zoda dīga. Savukārt pārējie nīka bezmiega nakšu skumjās un neizpratnes pilnā skaudībā: kāpēc tas lielais stulbenis, nevis es?! Gan jau viņas nojauta, ka tie pārējie viņas izmanto savos bailīgajos, slapji erotiskajos pusaudžu sapņos, taču ko šai sakarā domāja, nav ne jausmas. Lielākā daļa no viņām sen kritušas par upuri savai pāragrai uzziedēšanai, jo uzskatot, ka māte daba jau tāpat devusi visu, nepievērsa uzmanību domāšanai, pasaulei, sevis pilnveidošanai. Var tikai iztēloties, cik sāpīgi viņām bija redzēt, kā pēc skolas dzīvē viņas apsteidz vakardienas garlaicīgie tirliņi, klases neglītie pīlēni un neizteiksmīgās pelnrušķītes. Savukārt man rūgti ir raudzīties, kā ar katru reizi, kad tādu sastopi, viņas izplūst gurnos, kā salīkst plecos, kā dzīve saēd to persiksamta augumus un kā rievās kur pagaist kādreiz tik sulīgais smaids, bet smieklu sidraba zvaniņos ieskanas alumīnijs. Rūgti dzirdēt, ar cik kretīniskām problēmām viņas šķīrušās no saviem tik agri iegūtajiem vīriem un uzšāvējiem, kurus sākumā pagrābušas neticot, ka tik lieliskām takš nevar neveikties tik prastā lietā kā bikšaiņa dabūšana pie sāna. Viņas pirmās metās piespiedu erotisma dzimumkarā, un pirmās krita šai kaujā. Tās, kuras gāja pēc viņām, jau devās pa teritoriju, ko viņas attīrījušas no ar pirmo seksu un mīlestību saistītajām baiļu mīnām. Bet viņu vairs tur nebija. Savu misiju izpildījušas, viņas demobilizējās - cita par dzemdētājmājsaimnieci, cita par alkoholiķi, cita par bodītes īpašnieci. Neviens neatcerējās viņām pateikt paldies. Un šobrīd viņas visas apvieno tikai viens - rūgtums, ka pārēdušās, pirms tiek pasniegts deserts. Un nāk viņu vietā nākošās, apaļajos gurnos un pilnajās krūtīs šūpojoties, mirdzošām acīm, kārdinošas, tirliņu bariņam nopakaļus slienājoties, un sākas sāga no jauna. Kā vienmēr. Tā kopš Praviešu laikiem. Tā līdz pasaules galam. |
forele: Izklausies personiski sarūgtināts...
Bet Tu gan esi viens vārda meistars! #1 2007-11-01 18:42
Red_angel: Pārpīlē..nu pārspīlē. /To pašu jau apmēram var teikt arī par pāragri vīrišķjiem../ #2 2007-11-01 18:45
vienapati: jā, bija tādas meitenes arī manā skolā un dažām likteņi patiešām ir līdzīgi aprakstītajam ... #3 2007-11-01 18:52
Peaneta: Ja, ja un ja...būtu bezgala priecīga, ja izpildījums izrādītos patiešām autordarbs...( piedošanu par neuzticību)... #4 2007-11-01 18:52
maru: zini peanet - no viņavar arī šitādus tekstus sagaidīt! ;-((((( #5 2007-11-01 18:54
vienapati: lai kas nebūtu autors - teikts labi. #6 2007-11-01 18:57
izveele_moraalaa: uzrakstīts pa cmuko.
ar izjūtu. dzīves, sieviešu. kaut kā tā. #7 2007-11-01 19:17
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
