|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| viltiigaa_aknudesa, 29-10-2007 09:57 |
|
1 11 |
Labrīt, manu mazo draudziņ. Šodien pirmdiena, sākusies darba nedēļa, tāpēc pastāstīšu pasaciņu par dzīves realitātes sūrumu, jeb pasaciņu par zaudēto cīņu.
Tuvumā ala bija daudz lielāka, tumšāka un baisāka, nekā šķita raugoties no kalna pakājes. Saule cepināja cauri nokaitētajām bruņām, bifeļādas vestei un vilnas apakšveļai, bet no alas plūda ledaina tumsas dvaša. Bruņinieks nedroši noslaucīja no pieres sviedrus, savilka bruņucepures siksnu un desmit reizes lēnām ieelpoja un izelpoja, lai apstādinātu trakos sirdspukstu aulēkšus. Tad paskatījās pār plecu uz starp pakalniem līkumojošo smaragdzaļo ieleju, sakoda zobus un iecirta piešus rumakam sānos, sūtot to tuvāk alai.
- Drakōn! - viņš ieaurojās pilnā rīklē, - Nāc ārā! Esmu klāt!
- Nenākšu, - no alas atskanēja rimta dunoņa.
- Nāc ārā! - bruņinieks ieaurojās jau drošāk, - Tādi ir noteikumi! Mums jācīnās!
- Liecies ka tu baļļā ar saviem noteikumiem, - atskanēja no alas. - Pie pakaļas man tavi noteikumi. Mēs, drakoni, esam bezatbildīgi. Tā lūk!
- Drakōōōn, - pārmetoši nosēcās bruņinieks.
- Jā, - drakons slaukot dvielī ķepas parādijās no alas tumsas, - bezatbildīgi. Tas ir vispārzināms fakts. Mums lūk nepatīk visādi šitādi Noteikumi, kuri gandē dzīvi.
- Cīņa, - ar zobenu pamāja bruņinieks jau lūdzoši, - Cīņa par princesi!
- Un starp citu, - drakons, uzmetis miklo dvieli uz pleca un iespraudis ķepas sānos nodārdināja, - tas ir stulbi. Mēs ar tevi taču esam mūsdienīgi... ēēē... radījumi un saprotam, ka pirmkārt, uzvarēt tu mani nevari kaut vai tāpēc vien, ka elementārie fizikas, bioloģijas un fizkultūras likumi to nepieļauj: paskaties uz sevi spogulī - brīnums uz kā tās bruņas vispār turas! - un ievērtē manus bicepsus. Otrkārt, visi taču zina, ka drakonu nemaz nav.
- Jā, jā, - nosmīkņāja bruņinieks, nolaižot vizīru, - Aizstāvies!
Uzrāvis savu ērzeli pakaļkājās, viņš ar kaujas saucienu, savērpjot zobenu ap galvu tā, ka tā asmens meta zibšņus kā nokaitēts nimbs, metās virsū pretiniekam. Drakons nopūtās, norāva no place dvieli un nostājās pozā "tīģeris atvaira dzērvi". Bruņinieks, sakodis žokļus un šūpojoties sedlos pieliecās uz priekšu, zirga pakaviem lēkšos šķiļot dzirksteles. Drakons, piemiedzis acis sašūpojās un izlaida caur nāsīm dūmu mutuļus. Plašs vēziens ar zobenu, un bruņinieks izsviede uz priekšu otru roku - tās dūre pēdējā brīdī pavērās, rādītājpirkstam un zeltnesim atliecoties. Vienlaikus drakons nometa zemē dvieli, kurš līdz tam slēpa tā ķepas, pretī liekot pilnīgi taisnu nospriegutu plaukstu.
- Šķēres! - priekā triumfēja bruņinieks.
- Papīrs! - pašpārliecinātību zaudējis saduga drakons.
Bruņinieks apstādinājis zirgu, iemeta zobenu makstī, atrāva vaļā vizīru un uzvaroši pacēla gaisā dūri, - Uzvara! - viņš ieaurojās, - Uzvara!
Drakons trekni nospļāvās ar zilu liesmu un pieliecās pēc dvieļa.
- Kur viņa ir? - viņš drūmi pār plecu vaicāja.
- Lūk tur, - bruņinieks uzreiz nomierinājās, - ielejā. Puķītes lasa, vainadziņu pin.
- Vainadziņu, - drakons norīstījās, - nu labi. Gan jau. Taču raugi, lai pēc divām nedēļām būtu te klāt kā nagla! Revanšs mums būs. Dambrete.
- Dambrēēēte, - bruņinieka seja izstiepās garāka nekā viņa rumakam.
- Dambrete, - strikti noducināja drakons, - Es taču brīdināju, ka esam bezatbildīgi un neuzticami. Nu nerādi takš tik skābu ģīmi! Labāk būtu teicis paldies, ka es viņu veselas divas nedēļas izturēt esmu gatavs.
- Paldies, vecīt, paldies! - bruņinieks pagrieza zirgu uz ielejas pusi, - Nu ko, varu viņu vest šurp?
Drakons skumji palūkojās uz alas pusi. - Pagaidi pāris minūtes, - viņš nopūtās, - Man tur bikucīt jāpiekopj. Pats saproti.
Bruņinieks pamāja ar galvu. Viņš saprata.
(c) Eiri |
forele: :DDDDDDD #1 2007-10-29 11:44
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
