|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| viltiigaa_aknudesa, 24-10-2007 16:17 |
|
7 21 |
Viņi satikās pie torņa mūra pievakarē, kad saule jau bija izlijusi kā sasista ola pannā, sajaucoties ar slinkajiem upes ūdeņiem, kur manīja vēl pa kādai aizkavējušos zvejnieku burai. Viņi bija četri. Četri tumši stāvi, ietinušies noplīsušos apmetņos, un nevajag dienēt pilsētas sardzē lai būtu skaidrs, ka nekas labs tiem padomā nav. Taču nebija šovakar sargu uz sārtā Nūbijas smilšakmens sienām, un nebija suņu, kas jau laikus sajūt nelaimi un, skaļi rejot, glābj mājiniekus. Neviena nebija tuvākajā apkaimē šajā dēmonu un ļaundaru stundā. Četrotne čukstus viens otru pasveicināja un reizē, kā pēc nedzirdamas pavēles, pagriezās pret lielo torni. Tas slējās pār viņiem debesīs kā pārmetumu un draudus paudošs providences pirksts, taču velti bija draudi, tukši kā putnu ligzdas rudenī, un stāvo mūru nepieejamība tikai māns, jo sazvērnieki labāk nekā citi zināja, cik neaizsargāts ir viņu ienaidnieks. Brīdi paminstinājušies, kā samulsuši jaunkareivji pirms kaujas, tie neizdvešot ne skaņu vienoti devās uz priekšu.
- Kā tas sanāk, - gaudās Juvenalis, - es naktis negulēju, mocījos, aš sienas skrāpēju tā, ka vai kaimiņi nāca lamāties, uzrakstīju, iestudēju, bet skatītāji... Lielisks darbs taču, kaut arī fentezī. Gan ilgs varoņa ceļojums, gan atgriešanās dzimtajās mājās, kur neviens to vairs neatpazīst, hepī ends pašās beigās! Vai es pelnījis tos bļāvienus: "Kifara! Autōr, ger ģiftīīī!"?!
- Plebs, - sulīgi nospļāvās Domitus, - Neķer kreņķi, mans draugs. Ne jūs vienīgais ciešat, ja no tā apzināšanās vieglāk top. Vai atceries manu pēdējo dzejas krājumu, par cerību veltumu? Kur galvenie varoņi dzīvnieki - smalka alegorija sanākusi. Tad lūk, man te piesēja, ka kas līdzīgs jau esot manīts kaut kāda Ezopa rīmēs! Kur, sasodīts, ir tā sūda Grieķija, kur kur esam mēs?!
- Bet es? - sarunā iejaucās Oldeols, - Radīju lielisku eseju par varoņpilnu ielenkumu, karu sievietes skaistuma dēļ, visu dvēseli ieguldīju, paužot domu par agresijas bezjēdzību, taču tie kretīni paziņoja, ka ko tādu jau lasījuši, bet otrkārt, ne Seta neesot sapratuši. Valoda esot samocīta, trūkstot viengabalainības un "dinamisma"! Tev taisnība, Domitus, kā vienmēr tev absolūta taisnība - plebs ir un paliek plebs!
- Te jau slēpjas mūsu nelaime, kolēģi, - uzmanīgi ierunājās Tacijs, - Lasītājos. Lasītāju prāti mūsu informācijas pārbagātības laikā ir pieblīvēti ar ziņām, literatūru, baumām. Visu viņi jau kaut kur lasījuši, redzējuši, ne ar ko tos vairs nepārsteigsi, pat ja kails skriesi pa ielu un kodīsi pretīmnācējiem kājās, alegoriski paužot domu par sabiedrības atsvešinātību. Pat uzšķērsti embriji viņos tikai žāvas raisa.
- Ko varam gribēt. Galu galā ir 48. gads pirms Kristus dzimšanas. - smagi nopūtās Juvenalis, - Par vēlu, draugi, esam piedzimuši, viss jau uzrakstīts pirms mums.
- Njā... - drūmi piebalsoja Oldeons. - Stāv te, bļe, sasodīta gaismas pils, septiņi simti tūkstošu pergamentu, vo pamēģini uzrakstīt ko jaunu un svaigu.
Tacijs stāvēja un mazliet ciniski smaidīja. Pār vīna traipu slapjo nospeķoto galdu kā Damokla zobens nolaidās nospiedošs klusums.
- Hmm... vai tik jums, kolēga, nav prātā... - kā baidīdamies pats no savas domas uzsāka Domitus.
Tacijs smaidīja.
Nīstais tornis liesmoja kā Prometeja lāpa. Pilsētā spalgi skanēja trauksmes zvani, dzirksteļu spieti lidoja pār apkārtējo kvartālu, tumsā liesmu izgaismoti šaudījās puskailu ļaužu stāvi, skanēja klaigas un vaimanas. Viss velti. Laukuma vidū, veroties grandiozajā dievu ugunskurā, stāvēja četri. Tikai acu baltumi un zobi spīdēja to kvēpiem klātajās sejās, sadīrāto apmetņu stērbeles vietām gruzdēja, matu šķipsnas apsvilušas. Viņi stāvēja sastinguši, un klusējot raudzījās, līdz Juvenalis, kā tikai tagad aptvēris notikušo, piepeši iztaisnoja muguru, ievilka plaušās nokaitēto gaisu un pacēla virs galvas sažņaugtās dūres. - Brīvi! - viņš iekliedzās, - Brīvi! Raksti ko gribi, izdomā ko vēlies, viss jauns, viss savs, savs! Brīvi! - Pārējie trīs nedroši saskatījās, to sejās parādijās mulss smaids, un tad kā smagumu no pleciem nometuši vīri sāka viens otam klapēt pa pleciem, apsveikt, apkampties. Fonā kā armagedons liesmoja Aleksandrijas bibliotēka...
(c) Eiri |
maru: Oi - a man vienu brīdi likās, ka tas ir AGB izdotais Četru likums... /nokaunējusies/ - tālāk par krimiķiem neesmu tikusi, par kuriem mans radagabals skumji saka: katolīšus apbižo! #1 2007-10-24 16:28
forele: Kas ir Eiri? #2 2007-10-24 16:36
dzilna: Iespaidīgi!!!! #3 2007-10-24 16:39
forele: Tur jau tā lieta, ka iespaidīgi.:) #4 2007-10-24 16:40
silvite: ...pat šodien man patika!!:) #5 2007-10-24 16:58
ailenda: Vai no grāmatu klāsta par luminantiem?
Bet kāda tagad Aleksandrijā ir moderna bibliotēka!!! #6 2007-10-24 16:58
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
