Dienasgrāmatas (blogi)

Eh cik man grūti apstāties! Ir tik grūti pieņemt faktu, ka turpinājuma nebūs. No vienas puses esmu viņam ļoti pateicīga par to, ka viņš zina šo robežu un ievēro to. No otras puses cerība mirst pēdējā un atkal un atkal pārbaudu vai tomēr kaut kas no viņa nav atnācis. Bet nav, un mānīt sevi ar vārdiem, ka tas tikai tādēļ, ka viņš ir ļoti aizņemts ir patiesi muļķīgi, jo labi zinu, ka ja gribētu atrakstītu. Bet viņš labi saprot spēles noteikumus un atšķirībā no manis ir gatavs tos ievērot. Tikai es kā tāds muļķa tauriņš atkal un atkal dauzos gar lampas abažūru tiecoties uz to gaisumu. L

Bet kā labi zinu vislabākās zāles pret šo muļķību ir LAIKS. Viss nāk un aiziet tālumā  un sāksies viss no gala, kamēr es neiemācīšos kaut ko no tā visa.

Pamazām jūku prātā L Bezdarbība nav labākais draugs cīņā ar uzmācīgām domām. Tik ilgi rakos internetā, kamēr atradu viņa bildi. Vāks! Lēnām jūku prātā un ietiepīgi dzēšu pašas novilktās robežas. I kur prāts?