Dienasgrāmatas (blogi)

Tukšums

Cik jauna tu, cik pārāk jauna esi,
ja tev vēl patīk
skatīties uz zvaigznēm
un nesaredzēt
tukšumu aiz tām.

Tev viņas dzirkstis met kā acis,
kas raudājušas maz,
un zili salti stari blāv
kā rokas,
kas citai pierei glāstot pāri slīd,
bet tevi
aizmirsušas.

Un vēl tu netici,
ka arī mīla beidzas tukšumā,
ka cilvēks noveco ar katru gadu
un zeme atdziest, sauli pārklāj traipi,
kaut mežs un klajs ir vienmēr jaunās krāsās
un jauns ir pavasars, kas jūrā
ledu lauž,
un rudens cits
un citas-
svešas skumjas
pār seju nogurušo pārsviež grumbu ēnas...

Krīt zvaigznes rudeņos,
skrien dienu gājputni uz dzīves
rieta pusi,
un visu, visu
skauj saltā zārkā bezgalīgais tukšums.

/ A. Skujiņa /