KĀ MIGLA AGRĀ RĪTĀ

Es aiziešu kā smalka migla agrā rītā,
Lai manas pēdas maigo zāli nesamin.
Man garām trauksies dzīve skarbā, nepazītā,
Kas savus viltus tīmekļus ap mani tagad pin.

Vai kādreiz mana sirds vēl tādu mīlu jutīs?
Vai kādās lūpās mani karstie skūpsti plauks?
Es klausos, kā raud sāpju lietus rūtīs,
Vien tumsa mani nu par savu draugu sauc.

Un nevaicā neko par mani rīta vējam,
Kas nakti klusi, maigi cenšas modināt.
Tik viegli aizlidot un pazust trakā dejā,
Un sapnī pēdējā vēl mirkli būt tev klāt.

© Mans dzejolis