VELTĪJUMS
Man nenāk miegs,
Jau nakts uz rīta pusi pošas
Un bāla gaisma loga rūtis skar,
Bet dvēselē mīt bailes,
Šaubas satraucošas,
Tās mani sagraut, sist un iznīcināt var.

Tik trausla, maiga mīlestības elpa,
Tik laimes pilns un mirdzošs aust ik rīts,
Ka jūtu, siltums piepilda jau telpu,
Kad tava roka manu tver un ved sev līdz.

Tev, Kungs, es savas domas šonakt sūtu,
Tu man nu spēsi īsto patvērumu sniegt.
Es saku paldies Tev pat tad, kad grūti,
Jo ticu, ka tu zini, kam ir jānotiek.

Pie Tevis nāku tad, kad dvēsele alkst laimes,
Kad acīs asaras un skumju nomākts prāts,
Man, ceļu meklējot, lai būtu tavā saimē,
Vēl tikai jādzird tava klusā balss: ak, nāc!

C Mans dzejolis