|
Es sajutu Tavu klātbūtni. Un rasotās margrietiņas, no kurām kļuva slapja mana kleita,reibinoši smaržoja...Mēnessgaismā tās bija tik krāšņas - vēl neredzēti baltām ziedlapiņām un koši dzeltenu saulīti vidū! Es redzu, kā Tu peldi uz krastu no balto ūdensrožu līcīša ar veselu klēpi šo burvīgo ziedu...Vai tiešām tās visas man? Un arī sudrabotās, viegli trīsošās ūdenslāsītes ziedlapiņu galos Tu man dāvināsi? Nāc, iebridīsism ziedu pļavā! Nometīšos uz celīšiem rasotā zālē un paslēpšos aiz margrietiņu un ūdensrožu klēpja. Tu redzēsi tikai manus rīta rasas samitrinātos matus un koši zaļas acis, kas raudzīsies Tevī.... |
