|
Labrītiņš!!!!
Laikam lieki būtu jautāt, kāpēc dzīvē tā iekārtots: kā mazus bērnus, tā pieaugušus cilvēkus saista nepieejamās lietas, tās liek domāt, ilgoties, mainīties...un ja nu beigās izrādās, ka tas viss ir blefs...spīdumi, uz kuriem vērts krist bija tikai žagatu sugas pārstāvei. Un tad seko pārdomas, sākas vainīgo meklēšana un ... nevainīgo sodīšana...;))))
Bet ko nu es! lai saka mana kaimiņiene Biruta:
Tur aizslīd
Tavas piņķerīgās domas,
no kurām
tik ilgi netiki vaļā.
Es teicu:- paskaties
mākoņos! Skaties ilgi!
Tā arī notika.
Domās mazliet
palidoji viņiem līdz
tur, pāri dīķiem un birzij,
ar otru baltu mākoni
sasveicinājies
un pajautāji,
cik tālu ceļš to vedīs.
Tad sāki prātot,
ka dārzā nav košās
atraitnīšu dobes izravētas
un derētu
dārzeņu zupu izvārīt.
Re nu! Sirds, visus
sārņus pasaulē
palaidusi, atkal
mierīgi šūposies
ikdienas ritmā.
Nezinu, vai es esmu tikusi vaļā no savām nelabām domam un skumjām...Un tad sākas izmisīga mētāšanās .... Ak, visuvarenais....dod man skaidru prātu.... |
