Ceļš sāka vīties kalnā, iet kļuva grūtāk. Konstance paklupa un sagrīļojās, bet Keturiks viņu paspēja satvert aiz rokas un noturēt. Un pēkšņi ceļš pārvērtās par slīdošu lentu, kas pati nesa gājējus uz priekšu, vairs nebija jāpūlas. "Keturik, vai tu to izdarīji? "Konstance izbrīnījusies jautāja, stāvot uz savādās lentas un mēģinot noturēties. It kā nojaušot viņas domas, nez no kurienes parādījās krēsls, Konstance tajā apsēdās un smaidīdama slīdēja uz priekšu, nu jau vairs nebrīnoties par dīvainajiem notikumiem. "Tas jau vēl nav nekas īpašs, gan kaut ko redzēsi, ne jau katram viesim ir tāda sagaidīšana!"viņš smaidīja.