Dienasgrāmatas (blogi)

nestandarts, 29-07-2007 15:57		7 9
Cilvēka daba ir apbrīnojama. Dzīvo cilvēciņš tumsā un ilgojas pēc gaismas tuneļa galā, bet kad tā gaisma beidzot parādās, tad viņš aizmiedz apžilbušās acis un raujas atpakaļ tumsā. Jo tumsā taču ir tik labi, silti, pazīstami, ierasti un tik droši...

Komentāri

silvite: ...jā! pagaidīšu kādi būs padomi:))) kā lai palīdz to gaismu ieraudzīt tā ...nenobiedējot?....

2007-07-29 16:05

nestandarts: Bailes nav nekas sevišķs, ja tik ir vēlēšanās tās pārvarēt. :))
Savādi cilvēks iekārtots,- gaida un ilgojas pēc pārmaiņām, bet kad tās pārmaiņas degungalā parādās, tad spriež, cik ierastā dzīvīte tomēr laba... :))))

2007-07-29 16:08

skvo: Tas ir tikai normāli. Cilvēkiem ir bail ne jau no gaismas, bet gan no nezināmā ko tā sevī slēpj. Jau pašā tēmā ir atbilde - pazīstami, ierasti; jo tā ir vieglāk. Vieglāk ir iet pa ierastu ceļu (pat ja tā būtu taka purvā) nekā pa nezināmu.

2007-07-29 16:22

nestandarts: Es zinu, ka tur ir atbilde. :))
Man patīk tas vecais teiciens par to, ka cilvēks seko principam: "labāk zināma nelaime nekā nezināma laime". :))

2007-07-29 16:24

nestandarts: Un neskatoties uz visu, kas dzīvē pieredzēts un zināms līdz pašiem pamatiem, arī es pati, ieraugot to gaismu, instinktīvi paraujos atpakaļ...

2007-07-29 16:25

skvo: Es domāju, ka ne Tu viena - drīzāk mēs visi (nu labi 95%) un tikai daži ir gatavi ielēkt atvarā, lai redzētu kas tajā ir.

2007-07-29 16:47

nestandarts: :)) Pirms lēciena ir vērts paskatīties, vai tas atvars vai gaisma. :)))

2007-07-29 16:50

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.