... oi, atkal nedaudz uzjautrinājos . . . man te kolēģe pastāstīja kādu tikko svaigu pasmieklīgu atgadījumu iz dzīves ...

Nu apmēram tā :  stāv tantuki uz laukuma pie veikala un gaida privāto gaļas tirgotāju. Kur tantuki, tur arī valodiņa ritinās. Šodien dienas kārtībā kaimiņu Jancis (laukos cilvēki viens otru diezgan labi pazīst). Un saruna par to, ka nu Jancim tagad esot cita meitene. Tas nu tā. Taču neapmierinātība un nesapratne ir par to, ka Jancis savu jauno meiteni pa naktīm nez` par ko tad tik stipri sit un šī tā kliedz, ka kaimiņiem  jāmostas un jāpārdzīvo līdzi upurim . . . ak, Dievs, ka nesanāk vēl tā, ka kādu rītu šī vairs nepamodīsies i ko tad?  ko tad? . . . a varbūt vajadzētu izsaukt policiju?  nu pilnīgi bailes paliek, ka patiešām, kas slikts nenotiek. I kas tik pēkšņi ar to Janci notika? nu kur viens kārtīgs puisis var šitik strauji pārmainīties? . . . nu žēl gan tās meitenes, žēl gan . . . bet ilgi jau arī viņa šitā neizturēs, apžēliņ, apžēliņ.

Jā, bet vislielākā nesapratne tantukiem ir par to, ka pa dienu abi kā divi balodīši dūdina un pie rociņas vien pastaigājas, a kā nāk nakts, tā šis šo klapē . . .

nu pasakiet mīlīši?  vai šito visu klausoties dzīvajā, var noturēties nepasmaidot (labākajā gadījumā)?  te jau vai jāspurdz . . . jānudien.