Silts vējš maigi glāstīja viņas vaigus, spāres lidinājās rokas stiepiena attālumā, Konstance pamanīja divus tauriņus, kas dejoja savu laimes deju. Te pēkšņi taciņa beidzās! Konstance apstājās, nesaprotot, kā tas var būt, ka ceļš pazūd zem kājām, bet tā tiešām bija, it kā no zemes izauguši, priekšā parādījās sēta un augsti metāla vārti, kuriem cauri neko nevarēja redzēt. Nesaprotot, ko tālāk darīt, sieviete stāvēja pie vārtiem un gaidīja. Pēkšņi vārtu apakšā atvērās mazas durtiņas, pa tām iznāca ļoti maza auguma vīrietis, tik mazs viņš bija,ka Konstancei bija zemu jānoliecas, lai varētu viņu saskatīt. "Labdien! Jūs esat Konstance, tā man labpatiktos domāt? Kā atbraucāt, vai viss kārtībā? " mazais vīrietis jautāja. "Es? Kā atbraucu? Nekur jau vēl neesmu atbraukusi, pajūgam gadījās nelaime - ritenis nomuka!" Konstance sāka stāstīt nepazīstamajam visu, pat nebrīnoties par to, ka atrodas šeit un runā ar kādu, kas nepavisam neizskatās pēc parasta vīrieša. Vēl viņa pamanīja, ka mazajai radībai bija aste, glīti izbāzta caur bikšu aizmuguri, tā sniedzās līdz zemei. Aste! "Vai jūs,...piedodiet, ka nezinu jūsu vārdu, vai tā ir jūsu sēta? " Konstance, skatoties uz augsto, mirdzošo sētu, kas bija vismaz desmit reizes augstāka par mazo radījumu, jautāja. "Mani sauc Keturiks. Te dzīvo mana ģimene, mēs esam kalpotāji. Bet mans saimnieks vēlas jūs redzēt, nāciet iekšā!" " Šīs durtiņas man ir pa mazu, es pa tām nevaru ieiet!" Konstance smaidīja. "Nekas, nāciet, viss būs kārtībā!" atbildēja Keturiks. Un patiešām - tikko Konstance spēra soli un tuvojās vārtiem, mazās durtiņas izpletās un izauga tik lielas, ka viņa pa tām mierīgi varēja ieiet. Tas bija brīnums! Bet vēl lielāks brīnums bija tas, ko viņa aiz durvīm ieraudzīja - tur bija PILSĒTA! Neparasta, brīnumaina pilsēta, un tajā bija ZIEMA! Konstance pat nemanīja, ka bija aizvērusi vārtus un stāvēja savā baltajā kleitā, bet viņai nebija auksti, tas bija tik savādi. Keturiks smaidot skatījās uz Konstanci, tad saņēma viņas roku un veda tālāk....