Labrītiņ, rītiņā!

Pamodos agri un ar smagu domu.

Ar domu par cilvēkiem, ar kuriem man ir zināma (nosacīta) saistība . . . un kuru mānīgi - glaimīgi - diplomātiskā laipnība (ar nenovīdīgu zemtekstu) ir sasniegusi jau tādu pakāpi, ka tā pati sāk spiesties ārā pa visām vīlēm. / iemesls - ja pašu dzimtā "akmens ripo no kalna", tad otra akmeni arī vajadzētu iekustināt .... ehhh! /

Mani nospiež tādu cilvēku klātbūtne.

Un, tai pašā laikā, viņi ir un būs zināmā tuvumā ar mani.

Arī es esmu un būšu nemainīgā skatiena attālumā no viņiem.

Rodas jautājums :  kāpēc es esmu tieši šeit, kur esmu?

Vai šī ir mana neapgūtā mācību stunda?   (klusībā pie sevis dopmāju, ka tā tas arī ir  ... un pat nojaušu, kuri ir tie vājie punkti - man apgūstāmie)

Līdzcilvēkus izmainīt nevar.

Atliek strādāt pašai ar sevi, lai neviens nebūtu rīkotājs un noteicējs pār mani.

Tas ir ļoooti grūti, bet gan jau, ka iespējami.

Esmu stipra, bet ne tik, lai ar visu pati tiktu galā.

Tāpēc pazemībā griežos pie Augstākiem spēkiem, lai tie man dod spēku un izturību šai cīņā pret negatīvo, un katram pēc nopelniem ierāda savu plauktiņu mūsu kopējā pasaules telpā.

Šāda doma man palīdz saņemties un turpināt man nolikto un atvēlēto klātbūtni uz šīs zemītes.

 . . . nu tā, jasmina - galvu augšā un uz priekšu!!!  :)))