Kā mani kaitina frāze, kad dzirdu, ja kāds saka :  ai, nav ko darīt . . .

Man nav svešs tāds dvēseles stāvoklis, kad negribas neko darīt. Bet tas ir pavisam savādāk. Un pie tam, pat it kā neko nedarot, vienmēr kaut kas padarās - vai puķes tiek aplaistītas un ar acīm apmīlētas, vai kāds žurnāls pašķirstīts, vai sasniegta aizmiršanās kādā labā mūzikas gabalā . . . un + vēl daudz, daudz tādu "vai".

Interesantākais ir tas, ka, jo vairāk dari vai apdari, jo vairāk arī darāmā rodas . . . darbojoties dzimst jaunas idejas un tās alkst pēc piepildījuma. Idejas dīda jasminu, jasmina dīda apkārtējos un tā no tās dīdīšanās tāds riņķa dancis vien sanāk . . . un idejas sapinas dancotājiem pa kājām, tās tiek samīdītas . . . jasminai paliek skumji . . . un skumjām seko "neko vairs negribu darīt" (nevis - nav ko darīt) un tad jasmina iespundējas savā istabiņā, atlaižas gultiņā, skatās pa logu, kā vējš rotaļājas ar koku zariem un klausās mūziku . . . mūziku, kas dvēseli rauj laukā no krūtīm un aizved to pastaigāties atmiņu pļavās . . .

Nu sakiet :  vai šāda pastaiga arī nav darbs???  :)))