|
|
Ronda dienasgrāmata
| Otrdiena 03-07-2007 10:05 |
|
2 18 |
Es ticu cilvēkam savam,
Viņš noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai cik gadu,
Cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.
Reizēm šķiet - viņa balsi
Aiz kalna var sadzirdēt jau,
Tuvāk pieejot, redzu -
Cilvēka mana tur nav,
Reizēm sirds piemāna sevi
Un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
Pēc sava cilvēka slāpst.
Bet es gaidu un zinu -
Pat ja jāslīkst man būs -
Atnāks pēdējais vilnis,
Kopā lai samestu mūs.
Un vēl ciešāk kā senāk
Savam cilvēkam tic, -
Kuram maldīgi līdzīgs
Bija tai licies kāds cits.
Svešās rokās viņu
Neiešu meklēt es, -
Lai tad neplūktas nozied
Sarkanās magones.
Vēji mēdz sacīt, ka esot
Daudzos viņš izkaisīts,
Ka no daudziem pa lāsei
Vajagot paņemt sev līdz.
Bet es gaidu un zinu -
Pat ja jāslīkst man būs,
Atnāks pēdējais vilnis,
Kopā lai samestu mūs.
(Ā. Elksne)
|
tavssargs: Es esmu Jēkabpilī! #1 2007-07-03 10:27
Ronda: kaa tad! sagribeeji! :D #2 2007-07-06 09:53
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
