STĀSTS PAR LĀCENI

Kādu reizi dzīvoja maza lācenīte. Viņa bija tik maza, ka pat vissīkākie zāles stiebriņi sniedzās viņai pāri galvai. Nu, tad vienu reizi tā mazā, sīkā lācenīte sadomāja pārvērsties par LIELU LĀCENI. Viņa pasauca feju un palūdza tai, lai to paveic. Feja vēl tikai mācījās feju skolā, atzīmes viņai bija gan tādas, gan šādas, nu, visvisādas. Bet lācenītei viņa palīdzēt gribēja, tāpēc saņēma visus savus pārvērtību spēkus un skaitīja visādus vārdus. Pēc maza brītiņa, gluži piekususi, viņa paskatījās uz sīko lācenīti, bet tā bija tikpat sīka, ja ne vēl sīkāka. Feja ļoti izbrīnījās,bet tad ķērās atkal pie darba. Nu jau viņa vārdus pavadīja ar roku kustībām, gaisā zīmējot lielus apļus un nopietni grozoties uz visām pusēm. Te - iemirdzējās spoža gaisma, norībēja pērkons un...fejas priekšā parādījās LIELA OGA!  TĀ BIJA LĀCENE !
Morāle: arī fejām ir jāmācās:))