|
Gribu saulīti, siltumu un gribu absolūto laimi. Bet kā zināms visu dabūt nevar. Lai sasniegtu savu laimes punktu ir smagi jāpastrādā ar sevi. Un tur lūk ir tā nelaime, jo es būtu gatava izdarīt da jebka citu, bet piespiest sevi notīcēt kam, kam ticība manī jau ir zudusi un plēn vien maza cerību oglīte, ir ļoti grūti. Vieglāk (nosacīti) ir sēdēt un gaidīt kad kaut kas notiks pats no sevis, bet nenāks nekādi rūķīši un fejas, pašai vien viss būs jādara, vai arī... bezdibenis. Jo es nezinu alternatīvu tai dzīvei kas man ir tagad.
Kārtējo reizi pārliecinos ka nemāku izbaudīt dzīvi un priecāties. Vēl mēnesi atpakaļ es domāju, ka tad kad saņemšu to ilgi cīnīto papīru varēšu visu vasaru staigāt ar smaidu līdz ausīm, bet mana laimes sajūta bija kā tāda pistoles izšauta lode, tikai īsu brīdi pēc tam. Tagad...tagad es jau sāku pārcilāt visādas citādas lietas un smaguma kamols pakrūtē sēž un no lielā prieka ne vēst. Apmēram tā ka, nu tas nu būtu sasniegts, malacis, labi, bet tagad lūdzu tiec galā vēl ar to un to un tad varbūt arī varēsi atvilkt elpu un papriecāties.
Agriežos pie sava senā secinājuma - lai cik labi cilvēkam ies karjerā, mācībās, vai kur citur, JA viņam būs kaut mazākasi mākonītis uz svarīgākajām attiecībām viņa dzīvē, viņš pilnīgi laimīgs nebūs. |
