Svētki . . . nu jau, gandrīz, pagājušie. Tiem, kuriem nav sveša mērenība, uzņemot uz krūts grādīgos dzērienus, šie svētki jau skaitās nolīgoti. Toties tiem, kam svinēšana vēl turpinās ar bļaustīšanos un ālēšanos līdz jumta aizbraukšanai . . . nu tas, vienkārši, ir murgs! Murgs ne jau pašiem, bet līdzcilvēkiem, kas ar viņiem ir kopā. Un visvairāk šādos gadījumos cieš sievas, draudzenes, līgavas. Arī bērni.

Kā jūs domājat? - vai tas ir normāli, ja vīrietis, kājās neturēdamies, meklē kabatā mašīnas atslēgas, lai brauktu nosisties? Jā, jā, tieši tā arī tiek pateikts visiem atrunātājiem . . . un par sievu vispār nav ko runāt - pār tās galvu birst tāds sulīgu vārdu krājums, ka te pat sētas mietam jānosarkst.

Ak, Dievs, cik pazīstamas man ir šīs sajūtas!  Tas ir murgs visaugstākajā pakāpē! Skatos un klausos no malas šitās izdarības un domāju par sievietēm, kuras to pacieš, cerībā :   vai nu būs tā, ka nekas nemainīsies? . . . tik ļoti gribas viņas iedrošināt un pačukstēt :  kāpēc jūs ļaujat sev darīt pāri, kad tiekat nepamatoti pazemotas un piesmietas ? Ja ir bijusi viena tāda reize, tai noteikti sekos nākamā, pēc tam vēl un vēl. Labi vēl, ja pret sievieti netiek pacelta roka . . .

To saku diezgan pārliecinoši, jo visam tam esmu izgājusi cauri. Zinu, ko nozīmē būt kopā ar līdzīgu vīrieti. Zinu arī to, ka nav nemaz tik viegli pieņemt lēmumu un pateikt :  viss, tā tas vairs nevar turpināties, mums katram ir savs ceļš ejams . . . un, jo ātrāk, jo labāk.  Grūti pateikt, bet vajag, jo tas nav tā vērts, lai izniekotu savus lābākos gadus, naivi ticot un cerot  . . .

Tādas paskumjas pārdomas sanāca tik latviski skaistu svētku nogalē, bet ko padarīsi? Tāda nu ir tā reālā bilde. Skumji. Ļoti skumji.