Te uzreiz zirgi apstājās, kučieris gan visādi pūlējās , skubināja tos, bet kaut kas zirgus bija nobiedējis un tie nekustējās. Sievietes izkāpa no pajūga un nezināja, ko tālāk darīt, zirgi neklausīja, bet ceļa mērķis vēl bija tālu. Tikai sieviete baltajā tērpā, iegrimusi savos sapņos, nekam nepievērsa uzmanību, lēni viņa devās iekšā mežā, it kā tur sauktu kāda balss. "Konstance, kurp tu dodies, neej mežā, gan jau zirgi nomierināsies un mēs varēsim braukt tālāk!" sauca vecākā sieviete. "Nekas, neuztraucies, es tūlīt nākšu! " savās domās iegrimusi, attrauca Konstance. Viņa juta kādu neizskaidrojamu spēku, kas it kā vilka biezoknī, lika sekot, pat neapdomājoties. pajūgs un sievietes palika uz ceļa, Konstance, pamanījusi mazu taciņu, sāka soļot pa to, pa reizei pieliecoties un noglāstot ceļmalā augošos zilos zvaniņus un smilgas... aicinošā balss no meža kļuva aizvien stiprāka, Konstancei nebija bail, tikai tāda savāda, saviļņojoša sajūta lika iet tālāk, neapstājoties un nedomājot, kas tur gaida...