|
Pēkšņi savādais suns pazuda. Pajūgs turpināja traukties uz priekšu, kučieris skubināja zirgus, abas vecākās sievietes pajūgā turpināja sarunu, bet jaunākā sieviete baltajā kleitā, iegrimusi domās, raudzījās ārā pa logu. Viņa ar acīm meklēja suni...kaut kas viņas sirdī smeldza, tādas ilgas viņa vēl nebija pazinusi. Kaut kas noslēpumains, brīnumains bija šajā notikumā, tā viņai šķita. Pajūgs tuvojās meža ielokam, sāka jau krēslot, bet līdz galamērķim vēl bija tālu. Kučieris uzsvilpa zirgiem, bet tie, noguruši pēc ātrā skrējiena, vairs negribēja steigties. Sieviete baltajā kleitā bija pavisam iegrimusi sapņu pasaulē, viņai patika šis mistiskais krēslas laiks, kad koki un krūmi ietinās it kā dūmakā, bet meža putni, sasaucoties savā valodā, lidinājās gandrīz virs ceļa. Viss apkārt izskatījās pēc pasaku meža, saule spīdēja caur koku zariem, šur tur stari izlauzās no koku gūsta un atspīdēja pajūga logā, izgaismojot sievietes smalko profilu... |
