PĀRDOMAS KĀDĀ SKUMJĀ MIRKLĪ

Tevi jūtu tik ļoti,
Ka man dvēsele saldi sāp.
Tevi vēlos tik ļoti,
Ka asaru kamols bez mitas
Kaklā man kāpj.
Daudzas vienādas dienas
Bez tava maiguma rit...
Un vienalga, vai citi
Mani pielūdz vai sit.

Tavas rokas
Tik saudzīgi mani skāva,
Tavi skūpsti
Augstu debesīs pacelties ļāva,
Bet es zinu, ka nedrīkstu
Likteni izaicināt,
Jo tas dara it visu,
Kā pašam šķiet pareizāk.

Mēs jau abi tās zvaigznes,
Kuras spīdēs, līdz nokritīs,
Līdz pat pēdējam brīdim
Kuras spoži degs
Brīnumu debesīs.
Tik tai savādā brīdī,
Pirms bojā iet,
Viena otrai lūgs
Pagaidīt,palikt un neaiziet.

Abas mirdzošās zvaigznes
Esam mēs.
Mūsu skaistākos mirkļus
Kosmoss atmiņā paturēs,
Bet, kad, neprāta vētrai trakojot,
Zvaigznēm vajadzēs iet,
Viss būs galā,
Melnais caurums
Uz mūžiem būs ciet.
Man nav bail, ka reiz jāiet
Uz citu pasauli būs,
Jo es ticu, ka debesis
Kādreiz savienos mūs!