noliec savus spaarnus gaitenii, blakus maneejiem - mums abiem vienmeer paticis baltaa un melnaa kontrasts

puut elpu mana loga ruutii, atstaajot nospiedumus, caurspiidiigus pilienus un savu silto delnu nospiedumus

aizdedzini visas manas sveces, lai liidz riitam vinjaas deg tava liesma

dziedi par sevi ar manu balsi, skaties sevii ar manaam aciim, skuupsti savas luupas ar maneejaam, domaa manaam domaam par sevi

neatbildi uz telefona zvanu - tevi pasauks...es zinu, bet es taa negribu tevi projaam laist

neprasi, kur es biju tik daudz gadus - man nav ko tev atbildeet, vien to, ka paradiizee ir garlaiciigi

nolaadeeta diena, ka tu uzzinaaji par mani, vienalga, taa jau ir izsviitrota no visiem kalendaariem

zzeel, bet liidz ar saulleektu mums jaalido preteejos vertikaalos virzienos - laiks, kad katrs muusu teiktais vaards bij Patiesiiba, veel atceraas muus