Dienasgrāmatas (blogi)

kurkurmiitis, 29-05-2007 15:16		5 13
Tu staigā apkārt, Bet es greizsirdīgs raugos Uz durvīm, kas aizslēgtas Un vienos punos manas uzticēšanās dvēseles augums, Palos un izsīkumā Kā pa slapju zāli, Noskumis kaķēns viens pats Aizsietām acīm durvīs laužos, Skrāpējot , aplaužot nagus Reizēm mēģinot pielabināt, tavu neprātu, savu brīvību mainīt, To nomest kā vecu ādu Vakardiena mani vairs nemierina Pa aizsnigušu pļavu nākšu, Peļķes būs izbristas, rokas sadzijušas aizlauzts asteres zieds un atbrīvota paļāvība.. Tu raudi..? nevajag..

Komentāri

zibzib: Jauki, kā vienmēr....

2007-05-29 15:20

citrinitas: Vai Jūs, cilvēki, mīļie, kadreiz bez šī-jauki, skaisti- ko protat pateikt?
Vai traucētas Jūsu spriestspējas?
Kas jauki- sarindotas rindiņas, vai autora sajūtas..?
Vai jauki tas, ka autors tā jūtas...Vai jūs arī vēlaties tā justies?
Un kā būtu, ja Tad kāds teiktu- jauki..

2007-05-29 16:04

citrinitas: Aizslēgtas durvis,-
Es viens, noskumis.
Varbūt tomēr
Es varu šīs durvis
Atdarīt..nu tā,
Nedaudz paskrāpējot,
Nedaudz palabinot..
Ja nē, vienalga-
Klauvēšu, skrāpēšu
Durvis slēgtās..
Ticu- tās atdarīsies,
Bet, skat, jau
Pļavas vairs nav-
Viens vienīgs sniega klajums.
Un rokas manas-
Asins krevelēm klātas.
Bija vērts?
Bija!

2007-05-29 16:30

samiha: Kas tur jauks, ja tāda nesaskaņa ...

2007-05-29 19:14

citrinitas: Nesaskaņas mēdz būt pārejošas, tikai jānotic, kaut kuro reizi!

2007-05-30 08:40

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.