Nakts melnumā aizrautīgi kūkoja dzeguze . . . skaitīja, skaitīja tos gadus - nu jau maķenīt par daudz sanāca, jo dzīvot, taču, arī vajag ar mēru. Visam savs laiks:  laiks dzīvot, laiks mirt.

Manas ausis ir piekūkotas, piepogotas un, dienai austot, arī pietrallinātas ar putnu balsīm. Nesaprotu, kas dzeguzei bija miegu aizdzinis? . . . lai nu ko, bet šitādu joku es dzirdēju pirmo reizi, ka lakstīgalām ir piebalsotāji! vai tas varētu būt vēstījums par tuvojošos lietu? kaimiņu gailis Māliņš arī jau no pieciem rītā dziedāja vienā laidā un bez apstājas . . . laikam grib izkonkurēt sinoptiķus . . . bet lai! vai man žēl?  mans dzīves ritums plūst neatkarīgi no tā visa, kas notiek vai nenotiek ap mani.