Ja cilvēks ir slims, tad viņam ir jāārstējas. Parasti tā arī notiek. Atveseļošanās periodā viņš cenšas būt retāk saskarsmē ar pārējiem. Tas it kā ir pašsaprotami un tā rīkojas fiziskas saslimšana gadījumā. Savādāk ir, ja cilvēks sirgst garīgi - tad vēlme kontaktēties ar līdzcilvēkiem  ir tieši proporcionāla slimības progresijai. Patrāpīties tādam ceļā - tas ir vāks! bet būt aizvien kopā - vāks ar visu kroni.

Domāju, ka nebūs neviena tāda, kuram kādreiz nav nācies saskarties ar tādiem tipiem . . . tas ir bezgala nožēlojamiun neizturami, lai neteiktu vairāk. Vot psiholoģiskie teroristi!!! Tādiem vienīgās zāles, laikam, ir :  kārtīgi sadot pa bieti . . . citādi jau nesaprot! :(((