Piekusu. Stipri piekusu. Tik vien spēka palicis, kā izstāstīt aņuku par čukčām.

Pa Kolimas upi pret straumi cauri krācēm virpuļo laiva. Laivas pakaļgalā sēž čukča un kupina pīpi, bet viņa sieva slapju muguru sparīgi airē. Krastā stāv kāds cits vīrelis un uzsauc laivā sēdošajam :

 - Ei, uz kurieni tavs tā steidzas?

 - Vai tad tavs neredz? Sievu vedu uz dzemdību namu, viņai laiks dzemdēt. Mans ļoti steidzas!

Man, vienkārši, ir neizsakāms prieks par gādīgo čukčietes vīru tik atbildīgā momentā . . . jā, ja Latvijā būtu tik krāčainas upes, tad arī mūsu vīri varētu likt lietā savu lielo rūpestu par sievām . . . / jasmina iegrimst pārdomas, atceroties vienas jaunās māmiņas asaras, pārbraucot mājās no dzemdību nama . . . vīriņš bija tik ļoti priecīgs par dēliņa nākšanu pasaulē, ka jau pirmajā naktī pie draugiem atzīmēja svarīgo notikumu / . . . brrrrrr, pilnīgi zosāda uzmetas . . .