|
šorīt sabiju dabas baznīcā.
Jau no paša rīta, ejot uz jūrmalu nūjot, mani sagaidīja ar lakstīgala ar savu neatkārtojamo dziesmu. Mēgināju saskatīt, kurā zariņa tad sēž mazā nebēdne, kas spēj arī manā sirdī iepogot savu dziesmu, bet nekā. Viss zaļš un ...pogotājas dziesma skan gan vienā kokā, gan otrā. Tātad izjoko mani ar saviem sugas brāļiem.
Viss nelielais mežiņš pirms jūrmalas ir dziesmu pilns. Putni tā pieraduši pie cilvēkiem, ka nebaidās un izspurdz gandrīz no kāju apakšas.
Kolēģe šorīt man nav biedros, jo braucot uz baznīcu. Katram savs. Arī es reizēm eju uz baznīcu, bet šorīt mana baznīca ir šeit un korāļus spēlē Dieva sūtņi. Gaiss smaržo pēc plaukstošām lapām. Vakar bija lietus, tas pastiprina to smaržu. Tik skurbīga smarža!
Izeju jūras malā, uz soļoju gar pašu ūdens malu. Tur vieglāk iet, jo smiltis ir mitras un cietas. Atceros visu, ko pirmdien mācīja seminārā. Piestrādāju pie roku vēzieniem un kāju pēdām, lai būtu pareizi un līdz ar to arī ķermenim vieglāk. Izmēru sava soļa garumu. Viss kārtībā - solis pareizā garumā. Man tas ir 1 m. It kā vajadzētu 1,1 m. Tātad soļu skaitītājs skaita manus nosoļotos metrus. Ejot gar jūras malu, nedzird putnus, jo viļņu šalkšana ir skaļāka. Vēja nav un man paliek arvien siltāk. Saule jau labi virs koku galotnēm un silda kā vasarā.
Pievarēts izvēlētais attālums. Skaitītājs rāda 5300 soļus. Mazliet pavingrinu muskuļus un izdomāju, ka atpakaļ došos pa mežiņu. Ļoti jau gribas tos putnus vēl paklausīties. Eju pāri kāpām un ieraugu iežogotu teritoriju. Interesanti, kas te dzīvo. Celiņš iet gar žogu un es dodos pa to. O! Atpūtas bāze. Kāds ceļ atpūtas bāzi - skaistā vietā būs iespēja atpūsties.
Visapkārt dzied kolosāls putnu koris. dažus pazīstu pēc balsīm, citus tikai minu. Atpazīstu meža strazdu, zīlīti, lakstīgalu. Redzu pārlidojam sīli un pēc brīža lielu putnu ar sarkanu krūtežu. Nē - dzenis tas nav. Un tad pēkšņi...vai es nepārklausījos?...it kā dzeguze iekūkojās, bet tik aizsmakusi it kā suns ierietos. Uzreiz domās - labi, ka esmu paēdusi brokastis, Ķeru pie kabatām,- nav neviena santīma, tikai dažas konfektes un mobilais. Atceros, ka pirms jakas mazgāšanas, izbēru visus santīmu. :( Bet dzeguze mēģina savu balsi un nu jau kūko skaļāk, bet tikai 3 reizes. Nu vai tas varētu būt? Tā jau viņa katru gadu - pakūko, pakūko,pamāna cilvēkus, pabiedē. Un pasmaidu pie sevis, atceroties labu teicienu: "Lai ticība nekļūst par māņticību." Nu nevar jau dzeguze viesiem, kas viņu dzird, iekūkot mūžu. :)
Ceļš uz mājām neiet tik raiti, jo taka vijas gan uz augšu , gan uz leju pa kāpām un mežiņu. Bet galu galā šodien nosoļoju 12250 soļus jeb metrus. Tātad 12 km. |
