|
SARGU GARS
Kad iesākumā biju atoms mazs
Un klejoju pa bezgalības telpu
Šurp turp bez mērķa un bez apziņas,
Vien sevī juzdams radītāja elpu,
Kad tālo sauļu spulgās atmirdzas
Caur mūžiem cauri mani aicināja
Un katra bija mana telts un māja -
Tu biji man kā aizmūžības zvani,
Tu biji jau ar mani.
Kur kādā malā aiziet gribētu,
Vai tuksnesī, vai ļaužu drūzmā naigā,
Es visur, visur tevi sastaptu.
Tu - ziedu smaržā, tālo zvaigžņu zaigā
Un jūras čalās - visur esi tu.
Un visur vada mani tava lielā mīla
Kā mūžības un svētlaimības ķīla.
Tu tūkstoš balsīm manā sirdī zvani
Un visur tu ar mani.
Un kad būs baltais sapnis izsapņots,
Ko tūkstoš zemes dzīves sapņot bija,
Kad viss būs zināms, viss būs dzīvei dots,
Tad izirs tā kā sārtu rožu vija.
Kad būšu beidzot Miera apstarots,
No gara spārniem miesas saites risīs
Un līdz ar dzīvi visas zvaigznes dzisīs,
Tad sauks vēl mani tālie Laimes zvani -
Tu būsi vēl ar mani. |
