|
" Tu esi tā straume, skaista, šalcoša straume, kas traucas pret aizsprostiem. Kamēr tie iztur šo spiedienu, bangas ceļas augšup, piemīlīgi putodamas. Tās mīl aizsprostus un apšalc tos ar savu balto, ndāmo mīlu. Taču bangu mīlestība nes sev līdzi iznīcību. Bangas vilina un glaimo, un brāžas, un rausta dambi ar maigām rokām, līdz tas, sadrūpot gabalu pa gabalam, iekrīt to rokās. Taču tad bangas traucas tam pāri-aizvien tālāk, savas vēlmes uzbrāzmot līdz putām dzītas, līdz atrod jaunu dambi, kuru var dāsni apšalkot un apvējot ar savu mīlestību-un izpostīt." |
