Kadēļ tu klusē?

Kādēļ tu klusē, sēžot līdzās man,
Kādēļ tik skumji raugies grīdas dēļos?
-          Tad seko smaga nopūta?
     Un acīs riešas mitrums.
Tu aizgriez seju, pirksti norieš asaras,
Bet mati paslēpj tavu seju skatienam.
Cik ievilcies un uzmācīgs ir klusums,
Un mierinošie vārdi paliek lūpās man.
Cik lēni iespējams es tavai rokai pieskaros,
Caur mani izskrien tavu skumju trīsas.
Jā! Vārdus šajā brīdī nevajag,
Jo spēka stāties pretī Liktenim
Mums nav.