?Es nejūtu siltumu nākam, un man nevajag, es viena veikšu šo ceļu... līdz sapnim, līdz ilgu piepildījumam, līdz jutīšu patiesu sirdi, tās siltumu, maigumu...  savu īsto sirds sildītāju....  kas jūt to pa īstam, nevis šīs aukstās ēnas, kas sāpina ar savu aukstumu... Vienmēr...es sāpinu savu sirdi, kādu pielaizdama tuvāk, par tuvu, es zinu... un, lai piedod tie man, kas to nav pelnījuši, kam darīju pāri, kam aukstu dvašu pūtu virsū un nedomāju. Esmu kā roze, kas dāvā skaistumu un smaržu, bet ar dzelkšņiem dzeļ... nav man tāds nodoms... laikam tā sanāk, cenšos tik no ļaunā aizsargāties, nepielaist auksto ledu tik tuvu. Tikai roze novīst, ja to kārtīgi nekopj, ar rūpēm un siltumu sirdī un dzelkšņi tik paliek... vieni, pavisam vieni, tā ir mana kļūda, atklāju par daudz dvēseli savu.... tā paliek tik kaila un neaizsargāta un šīs pasaules ļaunums dara tai pāri...
Es vēlos tik vēlos.... pajumti dvēselei savai... kādu vieglu pieskārienu un siltu roku, un maigu glāstu un saldus skūpstus.... maigus kā ziedu rožlapiņas, aizvērt acis un lidot no tās sajūtas, aizlidot līdz debess maliņai, gulēt mākoņos ar rožlapiņām apkārt un baudīt apskāvienus... justies pasargātai, kā īstās mājās, tā īstā mīļotā apskāvienos...

Bet ja nāktu tu, mans dvēseles sargātājs, manas sirds sildītājs es neskartu tavu sirdi, ar dzelkšņiem, ar raupjumu savu..... piedod, ja daru tev pāri.... ja dzirdi kaut ko, kas plēš šīs tavas dvēseles stīgas... nav bijis mans nolūks ko prasīt un gaidīt no tevis... tik dzirdēt un saprast tās dvēseles stīgas... un spēlēt vienu un to pašu melodiju, mūsu dvēseļu melodiju un tā ir, bet ne sāpināt, nē!!!