It kā jau tas pats Pērs Gints (Ibsena lugas varonis), tikai mēģināts tuvināt šodienībai (Māras Zālītes interpretācijā)- ceļinieks dzīvē.... meklē kaut ko, taču rādās pazaudējis, meklējoties, pats sevi....  Atgriešanās nav tāda, kā cerējis, jo vairumā līdzcilvēkos atmiņās palicis nevis viņš, bet gan Pērs kā leģenda (gan par paveiktiem (iespējams nepaveiktiem vairāk kā paveiktiem) varoņdarbiem, ko viņam piedēvē, gan salauztām sirdīm (kā dzīvot ar salauztu sirdi ???) un vienu vienīgu sievieti, kas gaida, gaida gadiem......... un gatava gaidīt arī turpmāk.

Ieskatīsiemies sevī- vai vēlamies, lai mūs kaut viena dzīva dvēselīte gaida ????

Ja rodās iespēja, var paskatīt, pat vajag paskatīt šo izrādi, jo viela pārdomām rodas !