- sajūta, ka no tevis neko negaida un ļauj tev būt pašam līdz matu galiem, atver daudz neizmantotas labsirdības un jutības pret apkārtējiem , vēl neapzinātas maiguma un rūpju rezerves.

Protams- neko negaidīt ir ārkārtīgi grūts pasākums un realizēt to ideālā nonstopā, manuprāt , nav mirstīga cilvēka spēkos. Agri vai vēlu pienāk mirklis, kad tev pēkšņi, kaut ko iegribas līdz sāpēm deniņos, kad iegaidies spēcīgāk par savu veselo saprātu- lielajai "nekā negaidīšanas"mākslai laiku pa laikam patīk pārsteigt ar realitātes pliķīšiem. Tad atliek tikai nopūsties, pieņemt savu cilvēcisko vājumu, samīļot to un atcerēties: es zinu, kā ir negaidīt, es pazīstu to vieglumu un pēc laika noteikti tur atgriezīšos..........

Nu, jej bogu, fantastiska sajūta- paliek vieglāk...... Tā pa lielam jau neko nevar pazaudēt. Tikai mīlestību........