Mazā Lācīte paņēma savu tarbiņu ar zemeņogām un devās ciemos pie Susuriņa. Susuriņš dzīvoja savā alā pašā meža vidū, tur nebija asfaltēta ceļa, tāpēc bija jābrien pa purvu. Kājas ķērās aiz ciņiem, bet Mazā Lācīte dūšīgi soļoja, šad tad palēkdamās, jo zināja, ka Susuriņam ļoti garšo zemenes. Un tāpēc viņa soļoja un soļoja, lēkāja un lēkāja, tipināja un klupa, kamēr visas ogas izbira, Mazā Lācīte pārskaitās, saspārdīja tarbiņu, iegāzās uz galvas dziļā dūkstī un nojaucās viscauri ar dubļiem. Tā nu viņa tur sēdēja, spļaudīdamās un mātes vārdiem lamādamās, te pēkšņi kā no zemes izauga Balts Vīriņš un teica, ka tagad Mazajai Lācītei būs LIELAS ZIEPES. Baltais Vīriņš paņēma ziepju gabalu, kārtīgi to peļķē saputoja un uzlēja visu putojumu Mazajai Lācītei uz galvas. Ziepes bija antibakteriālas, Mazā Lācīte uzreiz atbaktērējās un tad lamu vārdi vairs viņai no mutes negāzās. Baltais Vīriņš pa tam lāgam bija pazudis. Un pasaka arī beidzās. I nepateikšu, kāpēc to uzrakstīju un kāpēc tik ātri nobeidzu. Bet visu jau nevar, kaut kas arī citai dienai jāatstāj. Ar labu nakti, mazā zeme Latvija!