|
Pie manis atnāca naids,tāds kvēls, melns un cēls, un es atdevos viņam, tas aptvēra mani un smējās: viņa ir mana ...Un es jutos labi, kaut dvēsele kliedza,vai tā esi Tu.....Jā tā biju es naida apvīta un ņirdzīga un laimīga...Mana dvēsele sitās kā putns, un kliedza manī, bet naids bija aizmiglojis man acis un ausis... Bet tad es sadzirdēju viņas vājo kliedzienu, un naida plīvurs nokrita , es mēģināju izrauties, bet naids mani turēja, un nelaida vaļā, es lūdzos, jo gribēju atgūt sevi, bet viņš mani smacēja, un teica paliec ar mani,es Tevi gribu , Tu esi mana,,,,,Ak šausmas vai tiešām, tas tā paliks, es izmisumā rāvos ārā no viņa valgiem, bet naids tikai smīnēja, un teica, kas ir mans, tas ir saindējies ar mani, un no manis vaļā netiks...Manī kliedza mana dvēsele: Tu esi stipra Tu vari, Tev tas izdosies, bet viņš tai kliedza pretī: beidz muļķe ,Tu taču mani mīlēji un Tev bija labi ar mani, Tu taču zaudēji galvu manis dēļ........Bet dvēsele teica Tu meloji, un ar viltu ierāvi sevī, bet es Tev piedodu,jo iepazīstot Tevi mēs iepazīstam sevi...
|
